Pie katra jau atnāk tāda informācija, kādu viņš klusībā sagaida. Esmu nu reiz tajā punktā nonākusi, kad reti kas, kas šajā valstī notiek, man vispār šķiet uztverams nopietni.
Un vispār jau lielākā daļa pie šeit notiekošā ir pieradusi. Tas, ka par darbu vai nu atmet smieklīgas kapeikas vai nesamaksā vispār, ir norma; nekonkurētspējīga izglītība pa 2500 Ls gadā ir norma; kredītu ņemšanas sistēma, kurā, kad tie jāatmaksā, nevienam neinteresē, cik un vai tu vispār uz to brīdi pelni, ir norma; anormāli dārgas zāles (pie mūsu algām) ir norma; krāpšanās, valsts izzagšana, tonnām nevajadzīgu ierēdņu, kas ēd valsts budžetu, ir norma; nevarēt aizbraukt cilvēcīgā ceļojumā, atpūsties, ir norma; Eiropas naudas pilnīgi bezjēdzīga izsaimniekošana (kur ir palikuši 4 miljardi, kas doti pa šiem gadiem?) ir norma; tas, ka nauda bieži vispār nenonāk līdz tiem, kas strādā, un augstskolās dekāni neatšķir ledusskapi no datora, bet rauš normālu čunguru, ir norma; vecumdienas sasmakušā sabiedriskajā transportā arī ir norma; mūsu paaudzes pensiju neesamība arī norma. Da te viskautkas ir norma. Arī tas, ka tautu var vadīt kā aunu baru, patiesās problēmas (faktiski iznīcināta valsts neatkarība un ražošana, ekonomika pēdējā vietā Eiropā, turpināt?) noslēpjot to aiz mūziķu panākumiem pasaulē vai Dziesmu svētkiem, kas no tiesas ir fantastiski un jauki. BET. BET!
Bet es labi apzinos, ka viss šis un vēl daudz kas cits absolūti nemainās no tā, ka es vai kāds cits par to runāju vai nerunāju.
Un daudziem tas viss šķiet norma, kaut vai elementāra iemesla dēļ, ka nekas cits jau nav redzēts. Nav būts ārpusē, kur tu redzi, ka dzīvot var pilnīgi citādi.
Atbrauca draudzene no Anglijas brīvdienās, izmācījusies par mūzikas terapeiti (kamēr te apjēgs, ka ar mūziku var ārstēt cilvēkus, maniem mazbērniem būs jāiegādājas protēzes),starp citu, par UK valsts līdzekļiem, un kredītu viņai ir jāsāk atmaksāt tikai no tā brīža, kad viņa pelnīs atbilstoši cilvēciskai algai - protams, pēc angļu standartiem. Un, ja ne, kredīts dzēšas.
Ir starpība? Domāju, ka ir.
Runājām mēs šo visu ar viņu un saprotam, ka - cilvēki pie visa pierod. Neredzot ārpusi, šis un viss cits šķiet norma.
20 gadi, lai izveidotu sakarīgu valsti: failed.
Var jau būt, ka agresīvi uzsveru tikai negatīvo šeit. Var jau.
Bet joprojām uzskatu, ka sava dzīve ir jāveido civilizētā valstī. Tas ir arī viss. Tieši tik vienkārši. 300 000, ja ne vairāk, to jau ir sapratuši. Un tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri var izdzīvot arī te, un varbūt pat labi dzīvot (tas šeit ir luksuss, novērtējiet!), gribas teikt: malači. No visas sirds.
Un vispār jau lielākā daļa pie šeit notiekošā ir pieradusi. Tas, ka par darbu vai nu atmet smieklīgas kapeikas vai nesamaksā vispār, ir norma; nekonkurētspējīga izglītība pa 2500 Ls gadā ir norma; kredītu ņemšanas sistēma, kurā, kad tie jāatmaksā, nevienam neinteresē, cik un vai tu vispār uz to brīdi pelni, ir norma; anormāli dārgas zāles (pie mūsu algām) ir norma; krāpšanās, valsts izzagšana, tonnām nevajadzīgu ierēdņu, kas ēd valsts budžetu, ir norma; nevarēt aizbraukt cilvēcīgā ceļojumā, atpūsties, ir norma; Eiropas naudas pilnīgi bezjēdzīga izsaimniekošana (kur ir palikuši 4 miljardi, kas doti pa šiem gadiem?) ir norma; tas, ka nauda bieži vispār nenonāk līdz tiem, kas strādā, un augstskolās dekāni neatšķir ledusskapi no datora, bet rauš normālu čunguru, ir norma; vecumdienas sasmakušā sabiedriskajā transportā arī ir norma; mūsu paaudzes pensiju neesamība arī norma. Da te viskautkas ir norma. Arī tas, ka tautu var vadīt kā aunu baru, patiesās problēmas (faktiski iznīcināta valsts neatkarība un ražošana, ekonomika pēdējā vietā Eiropā, turpināt?) noslēpjot to aiz mūziķu panākumiem pasaulē vai Dziesmu svētkiem, kas no tiesas ir fantastiski un jauki. BET. BET!
Bet es labi apzinos, ka viss šis un vēl daudz kas cits absolūti nemainās no tā, ka es vai kāds cits par to runāju vai nerunāju.
Un daudziem tas viss šķiet norma, kaut vai elementāra iemesla dēļ, ka nekas cits jau nav redzēts. Nav būts ārpusē, kur tu redzi, ka dzīvot var pilnīgi citādi.
Atbrauca draudzene no Anglijas brīvdienās, izmācījusies par mūzikas terapeiti (kamēr te apjēgs, ka ar mūziku var ārstēt cilvēkus, maniem mazbērniem būs jāiegādājas protēzes),starp citu, par UK valsts līdzekļiem, un kredītu viņai ir jāsāk atmaksāt tikai no tā brīža, kad viņa pelnīs atbilstoši cilvēciskai algai - protams, pēc angļu standartiem. Un, ja ne, kredīts dzēšas.
Ir starpība? Domāju, ka ir.
Runājām mēs šo visu ar viņu un saprotam, ka - cilvēki pie visa pierod. Neredzot ārpusi, šis un viss cits šķiet norma.
20 gadi, lai izveidotu sakarīgu valsti: failed.
Var jau būt, ka agresīvi uzsveru tikai negatīvo šeit. Var jau.
Bet joprojām uzskatu, ka sava dzīve ir jāveido civilizētā valstī. Tas ir arī viss. Tieši tik vienkārši. 300 000, ja ne vairāk, to jau ir sapratuši. Un tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri var izdzīvot arī te, un varbūt pat labi dzīvot (tas šeit ir luksuss, novērtējiet!), gribas teikt: malači. No visas sirds.