Carpe · Diem

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Patiesibā jau ir tā, ka arī es dzīvoju no iemīlēšanās uz iemīlēšanos, pa vidu eksistējot, nē, ne slikti, bet tā intensitāte, radusies iemīlēšanās laikā, ir kapitālākā un uz to tiecos kā tauriņš pret stiklu. Joprojām savos 30 negribu ne rutīnu, ne pamperus, ne paciešamu darbu. Ok, darba ziņā lēnām eju uz kompromisiem, bet tieši tādēļ privātajā jomā uz tiem iet dubultā negribu.
Lasu sava skaistākā dzīves gada 2013/2014 sezonas ierakstu, klausos tā laika muzoniņu, kas, starp citu, šodien joprojām uzrunā, un kaifoju, ak dievs, cik Māstrihta bija skaists laiks. Un arī tagad, sorry, bet patiesībā par ļoti daudz ko vispār nevar sūdzēties. Tad bija 23, tagad ir 30, tad likās, ka jaunība būs mūžīga, tagad redzi, ka tā tas nav, nesmejieties, bet ir pirmās grumbas (sasodītais solārijs) un šis tas ir grūtāk kā agrāk, ne ļoti, bet tā, lai pamanītu atškirību. Taču arī tagad taču vēl nav vecība. Tieši tādēļ:
Es ļoti gribu iemīlēties. Šoreiz, nevis kā pēdējās 2 reizes, bez atbildes, bet atkal, ar vakariem vīniem kamīniem kalniem kabrioletiem ceļojumiem Arvo Pertu fonā galvu reibinošiem skūpstiem krēslā un ar visu dzīvi pie kājām
Mani trīs lielie misteri, varu teikt, es viņus dabūju. Ar ceturto, Somu profesoru, jāsaka, ka bija pa pusei, drīzak platoniski, viņš nebija Misters, bet Simpātija, dievs pas starp mums ne tuvu nekad nekā nebija, un tas tomēr bija tikai vienpusēji, nu un labi vien ir, nafig jaukties ģimenē, Viņš augšā atkal bija gudrāks,
ar A. dievsvienzina kas tas vispār tagad ir, bet arī vienpusēji,
nu tagad sestā nākošā mīlestība varētu prikola pēc atkal būt ar realitāti saistīta :)
* * *

Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry