Carpe · Diem

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Šodien nopirku skrituļslidas. Visu bērnību nobraukāju, ļoti patika, un joprojām patīk viss, kas brauc. Ja jau trešais ritens astoņu gadu laikā tiek nosperts, roka neceļas vairs ieguldīt, kamēr nav pienācīgas savas drošas novietnes. Riskants jau pasākums ir tā skrituļošana, īpaši pie negluda akmeņaina asfalta, kas nav piemērots braukšanai. Tad nu izpūtu gaisu, no sākuma nedaudz klunkurējot apbraucu ap māju, un tad saņēmos aizbraukt līdz Reinai. Tur, promenādē, protams, bija paradīze. Tas ir burvīgi, dzīvot 8 min. gājiena attālumā no Reinas. Vienīgie sporta veidi, ar kuriem nodarbojos ar prieku, ir braucamie. Skaidrs arī, ka, ja nesportošu, pa durvīm neienākšu. Pie Reinas saulītēs atspīdumā ūdenī, ar vēju, skatu uz Diseldorfas pastkartes cienīgo peizāžu, bija dievīgi.
Šodien bija darba intervija onlainā (jā, tādas tagad notiek daudz kur) ar t.s. Modern Music school, uz vok.pedagoga amatu. Protams, roks un pops. Kā darba devējs saprata, ka esmu par klasisku (kaut gan esmu pirmā, kura fano par popu), piedāvāja aiziet uz kādu semināru roka popa didaktikai. Piedodiet, ka man tas ir jāsaka, bet acīmredzot citādi nevar - man tūlīt ir maģistra grāds, esmu augsti kvalificēta speciāliste savā jomā. Iet uz popa roka semināriem? You must be kidding. Protams, ka šī darba vieta nebūs man īstā.
Labais no kovida: ja agrāk es vemstījos no domas par pedagoģiju vien, tad tagad būšu priecīga ņemt, kas nāk. Ar visu, kas nodrošina eksistenci un ir par manu profesiju (ok, pedagoģija nav, bet mūzikas pedagoģija, vēlreiz, ir labāk kā jebkas cits ārpus mūzikas), meklēju darbu. Studiju kredīts neatbild, augustā pēdējais maksājums un tad? Es brīnos reizēm, cik cilvēki ātri zaudē savaldību vai kļūst aizkaitināti par, manuprāt, šrotu. Es dzīvoju pastāvīgās eksistenciālās bailēs, un tas man reizēm dod... karalisku mieru. Baigais rūdījums būs savācies tomēr.
* * *

Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry