Pēdējos gados, aizvien kvēlāk sapņoju par līdzvērtīgu sarunu partneri. Tāpēc jau patika, piemēram, profesors. Tur bija lietaskoks. Tagad bija A. Arī bija lielisks lietaskoks. Man, izejot no manas pozīcijas dzīvē, protams, sanāk ārprātā pieķerties šiem cilvēkiem. Līdz ar to ārprātā uz viņiem attiecošo čakarēt. Ar parastajiem pofig, tur viss plūst, virzienā, kura plūšanai maz jēgas, jo otrs ne spēj līdzvērtīgi klausīties, ne atbildēt (manas draudzenes manā vecumā lēnām kļūst. Bet man kā vienmēr par lēnu. Man gribas uzreiz, nevis vienmēr aprauties, strīdēties, jo cilvēks man pretim kaitinoši lasa kā no grāmatas vai Bībeles, pats neizdzīvojis no tā ne pusi) Viss, kas ir ārprātā (kā ar šiem lietaskokiem, foršs apzīmējums, vai ne?), ir par daudz. Pat, ja tas ārprāts pretim sadzīvei un ikdienas garlaicībai ir tā dzīves garša. Es ap viņiem kā izbadējies suns luncinos, nereti aizmirstot savu vērtību, jebkurš nobītos vai atkāptos. Viskrutāk būtu, vienkārši uztvert tādu A., brīnumcilvēciņu, par līdzvērtīgu sarunu partneri. Tas nav maz. Tas, blakus stabilam darbam un manam mazajam balkonam ar kafijas krūzi patiesībā (un varbūt kādai sakarīgai, pieaugušai būtnei partnera veidolā, kas netraucē dzīvot) ir arī viss, kas man nepieciešams.
Uz papīra ir šādi, viegli visu ko gudri izsecināt. Raudzīšu rīt realitātē, starp zobiem sarunātajā nodarbībā pēc pēdējās nedēļas breakdowna un kopumā pēc šīs mūsu pusgada nebūt ne vienkāršās pazīšanās, kā un vai būs iespēja kaut tikai savā lokā paturēt, šo īpašo lietaskoku A. Man tā būtu traģēdija, ja šie savi vismaz 50% no manas dzīves prieka, satura, vasaras sajūtas, sirdstrīces un visa kā kādēļ prieks dzīvot, vairs nebūtu. Nē, man ir arī cita dzīve. Veidoju to pati, bet ikdiena vai sadzīve, vai nauda, tas is viss ir garlaicīgi, dārgo radošo enerģiju laupoši un nav ietilpināms iekš 'prieks dzīvot'.
Uz papīra ir šādi, viegli visu ko gudri izsecināt. Raudzīšu rīt realitātē, starp zobiem sarunātajā nodarbībā pēc pēdējās nedēļas breakdowna un kopumā pēc šīs mūsu pusgada nebūt ne vienkāršās pazīšanās, kā un vai būs iespēja kaut tikai savā lokā paturēt, šo īpašo lietaskoku A. Man tā būtu traģēdija, ja šie savi vismaz 50% no manas dzīves prieka, satura, vasaras sajūtas, sirdstrīces un visa kā kādēļ prieks dzīvot, vairs nebūtu. Nē, man ir arī cita dzīve. Veidoju to pati, bet ikdiena vai sadzīve, vai nauda, tas is viss ir garlaicīgi, dārgo radošo enerģiju laupoši un nav ietilpināms iekš 'prieks dzīvot'.