Es ticu un ceru, ka tas tur, augšā, zina, ko viņš dara.
Tas mirklis nu vienreiz ir pienācis, ka pat pie "Saule, Pērkons, Daugava" manas emocijas ir tuvu nullei. Stāvot kopkora pirmajā rindā, ik pa brīdim pametu aci atpakaļ uz visiem tiem dziedošiem tūkstošiem, kurināju sevi, ka nevar taču tā būt, ka manas lielās emocijas par lv tautas kopību ir izzudušas..
Bet ir. TĀ nu reiz tas ir.
Augstākais sajūsmas punkts man šajos Dziesmu svētkos bija koru kari, kad redzēju, ka mūsu mūziku un darbu aiz tās lieliski novērtēja, tiešām - ļoti, ļoti priecājos, sen nebija tā lekts pa gaisu. Bet tagad.. Mežaparkā, tāpat, kā pirms trim gadiem, pirms devos uz Austriju, skatījos debesīs lidmašīnas. Toreiz vēl bija iekšēja panika: "Nē, nē, negribu prom, te ir tik skaisti!", un raudāju pie Gaismas pils. Tagad.. saprotu, ka vienīgais, par ko pašlaik varu domāt, ir, kā izdevīgāk nokļūt Māstrihtā.
Es jau teicu, labprātāk uz kaimiņvalsti Igauniju, bet es saprotu, ka šoreiz IR jāizvēlās grūtākais ceļš.
Viss. Šis viss nu ir beidzies, man ir mazāk kā pusotrs mēnesis laika ar sevi, jākārto visas praktiskās lietas,
un tad atkal.. sveša zeme, sveša valsts, sveša valoda. Man sāp, ka citādi nevar, bet es zinu,
ka citādi šoreiz vairs tiešām nevar.
Kopkorī mana dzīve nesakārtosies. Un arī lv problēmas neatrisināsies.
Starp citu, aplausi šajos Dziesmu svētkos Mežaparkā bija izcili šķidri.
Bet, ne jau Dziesmu svētki baigi mainījušies...
Tikai un vienīgi es pati.
Tas mirklis nu vienreiz ir pienācis, ka pat pie "Saule, Pērkons, Daugava" manas emocijas ir tuvu nullei. Stāvot kopkora pirmajā rindā, ik pa brīdim pametu aci atpakaļ uz visiem tiem dziedošiem tūkstošiem, kurināju sevi, ka nevar taču tā būt, ka manas lielās emocijas par lv tautas kopību ir izzudušas..
Bet ir. TĀ nu reiz tas ir.
Augstākais sajūsmas punkts man šajos Dziesmu svētkos bija koru kari, kad redzēju, ka mūsu mūziku un darbu aiz tās lieliski novērtēja, tiešām - ļoti, ļoti priecājos, sen nebija tā lekts pa gaisu. Bet tagad.. Mežaparkā, tāpat, kā pirms trim gadiem, pirms devos uz Austriju, skatījos debesīs lidmašīnas. Toreiz vēl bija iekšēja panika: "Nē, nē, negribu prom, te ir tik skaisti!", un raudāju pie Gaismas pils. Tagad.. saprotu, ka vienīgais, par ko pašlaik varu domāt, ir, kā izdevīgāk nokļūt Māstrihtā.
Es jau teicu, labprātāk uz kaimiņvalsti Igauniju, bet es saprotu, ka šoreiz IR jāizvēlās grūtākais ceļš.
Viss. Šis viss nu ir beidzies, man ir mazāk kā pusotrs mēnesis laika ar sevi, jākārto visas praktiskās lietas,
un tad atkal.. sveša zeme, sveša valsts, sveša valoda. Man sāp, ka citādi nevar, bet es zinu,
ka citādi šoreiz vairs tiešām nevar.
Kopkorī mana dzīve nesakārtosies. Un arī lv problēmas neatrisināsies.
Starp citu, aplausi šajos Dziesmu svētkos Mežaparkā bija izcili šķidri.
Bet, ne jau Dziesmu svētki baigi mainījušies...
Tikai un vienīgi es pati.