Carpe · Diem

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Man no visas sirds gribas braukt uz Igauniju, gribas cerēt, ka tur vismaz var dzīvot kaut cik sakarīgāk, kā pie mums, un zinu, ka pa lielam tā tas arī ir; vilina tas, ka Tallina ir tik tuvu, ērti un izdevīgi sasniedzama; vilina tas, ka tās tomēr nav tik krasas ārzemes kā totālā Rietumeiropa; gribu būt prom un tai pat laikā netālu, kad jebkurā brīdī varu atbraukt uz Rīgu.
gribu tur.
Katru reizi, kad ienāku mājās, kur mani tik mīļi sagaida, kur ir vienīgais cilvēks pasaulē, kuram tu pa īstam rūpi (tādi ir tikai vecāki, brāļi vai māsas, neviens cits! atsevišķos gadījumos, ok, noveicas ar laulātiem draugiem, bet.. pa lielam..), un visa šī situācija, ka cilvēks paliek viens, jo es kaut kur speros...
te var raudāt, raudāt un tā arī nekad to visu neizraudāt.
Bet laikam jau tomēr došos uz Nīderlandi. Visi man te kliedz un pati arī saprotu, ka šāda iespēja, ka esi tur ticis un ka tev vēl piemaksā, lai tu brauktu, var būt tikai vienreiz dzīvē. Nezinu, vai tur sagaida kaut kas tik liels un varens, var jau būt, iespēju tur noteikti ir vairāk, un Rietumeiropa - tas jau vispār ir to vērts. Tikai.. visi te apstākļi.. tad vēl kaut kādas emocijas.. nedrošība un visādas tādas muļķības, kaut ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Emocijas: tā arī ir tā vislielākā problēma.
un vienlaicīgi.. KĀ bez tām? Nu kā bez tām ir iespējama pilnvērtīga, krāsaina dzīve? Kā bez tām vispār būt mūzikā?
* * *

Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry