Sāp tāpat kā agrāk, nekas nav mainījies briesmīgajā apziņā, ka tev nav māju un tev svarīga cilvēka uzskatāmā atgādinājumā par to. Maestro sarūgtināja, neko ļaunu nedarot, es gan šorīt jau pamostoties raudāju, rīt braukšu atpakaļ uz Diseldorfu, nav variantu. Bet, salīdzinot ar pirms pāris gadiem, ir kur aizbraukt un arī prom skrienot tomēr atnācu atpakaļ, nedaudz jau izaugts ir, ja no šīs vientulības vispār iespējams izaugt.