Kad kāds pajautā, vai man viss labi un teju katru reizi sāk tecēt asaras, kaut gan tikko skrēju un dēju, uzskatāmi parāda, cik sapuvušas ir iekšas un cik ļoti es NEZINU, jau kuro gadu NEZINU, ko ar to visu iesākt. Un joprojām neesmu gatava dibināt savu ģimeni ar pieejamu viduvējību ("Viss pāries, kad pašai būs ģimene"- tādu padomu dēļ ar daudziem vairs nafig nekomunicēju) un joprojām ceru uz sazin ko šajā tā saucamajā dzīvē.