Jauna dāma, stāsts vecais, tikai šoreiz dāmiņa pagalam sievišķīga (mīļie, tas ne vienmēr ir labi, sievietes vispār ir čūskas un daaaudz rafinētākas par večiem) un es arī apkārt negrozos kā pag. gadā, kad pat šķietamas bezpalīdzības apstākļos tomēr ko varēju ar savu klātbūtni ietekmēt. Loģiski, ka nevienai sievietei, īpaši gados (un tiem līdzi nākošām pašapziņas problēmām, vecuma ietekmētām maiņām prātā un uztverē), ka kaut kāda jaunāka apkārt vižinās. Viņa nezina, ka šīm dāmām, tādām kā viņa, Maestro ir kārtējais vīrietis, savukārt man, pirmā uzticības persona Vācijā un pasaulē, un viņš man ir kā tēvs. Un doma, ka kaut kādas fidas dēļ man būtu jāzaudē šī connection kvalitāte, iedzen izmisumā, jo man nav daudz, ko zaudēt. Tiešām nav daudz. Tuvākais ir viņš, un alternatīvas, mīļie, NU NAV, saprotiet, ja nav ģimenes, tad nav arī daudz alternatīvu.
Augustā būtu 3 gadi, kopš pazīstam viens otru.
Džīna, stjuarte, ir rafinētāka par Rebeku, fagotisti. Uzskatāma atšķirība starp mūziķi un ne-mūziķi, kaut gan, protams, arī otrie var būt jūtīgi, tikai - retāk, un ne šajā gadījumā laikam.
Es arī neesmu pareizi rīkojusies, uz jautājumu kā iet vienai Diseldorfā, momentā sākot raudāt un stresā stāstot par Rīgas dzīvokli (jā, Rīgas dzīvoklis joprojām stāv tukšs, man nav lieku finansu un laika resursu aizbraukt uz LV un pavadīt tur neparedzami ilgi, meklējot īrniekus. kopš aprīļa maksāju pēdējos kontā atlikušos eiro par komunālajiem),
man vēl ir autoskola fonā ar braukāšanām uz Kerpeni, un tā līdz mācību gada sākumam vienkārši ir jānobeidz.
Oktobrī būs mēģis vienam sīkdarbiņkorim, bet kad vēl ir oktobris.
Vienreiz ir jāsāk laikam pieņemt līdz kaulam, ka neviens negrib problēmgadījumus. Ja vēl draudzenes dažas paklausās, jo - es ar nodomu ļoti dozēju tikšanās reizes, ierobežojot tās uz 2h max kafijas dzeršanu jaukā vietā, kas man labi palīdz savākties, līdz ar to - bez liekām emocijām, cilvēks var mani uzklausīt un es savukārt, ne-emociju ēnā normāli izskaidrot...,
...ar Maestro viss ir nepareizi: viss nāk ārā, visas emocijas un cilvēkam, īpaši vīŗietim, īpaši tādam, kam gribas iemīlēšanos izbaudīt un ne pavisam klausīties vecās problēmās un žēlabās (es viņu saprotu! jo mana neiecietība būtu tieši tāda pati un raksturā vispār esam aizdomīgi līdzīgi), nu es esmu ārpus konteksta.
Es vispār visur esmu ārpus konteksta, jo vairāk iet laiks, jo vairāk saprotu savu atšķiršanos, un vienīgais, kas mani tur pie dzīvības ir trauslā cerība, ka kādreiz izdosies tikt līdz skatuvei: vienīģajai vietai, kur es drīkstu būt es un, ja nav baigo stresa apstākļu, jūtos visnormālāk.