Pirms diviem gadiem iepazinos ar kādu literatūras aģentu no Frankfurtes. Vārds pa vārdam, smukam vārdam, domājām, ka jāsatiekas. Ne viens, ne otrs nevēlējās mērot ceļu pie otra. Biju samērā skeptiska uz šo kadru, jo uzskatu, ka vīrietim ir jāpadod effortiņš vismaz sākumā un jādodas pie sievietes, jeb jāpiedāvā satikties vismaz pusceļā. Komunikācija on and off. Pagājušajā vasarā, kad kļuva pasmagāk pie Maestro dzīvot ar jaunu džurbi blakām, vienā vakarā uzrakstīju viņam. Bija diezgan intensīva, taču joprojām virtuāla vai telefoniska komunikācija. Tā kā viņš ir neraksturīgi inteliģents uz vispārējā fona, mana prāta stūrīša aizmugurējā kaktā ik pa brīdim uzpeldēja. Rudenī 2018 pēc maniem vairākiem aicinājumiem uz saviem koncertiem viņa pasivitāte apnika + manī pašā, kā labi zināt, ar laiku auga nepacietība, neiecietība, utt. visādas neatrisinātas rakstura/pieredzes lietas, tad nu decembrī nafig nogriezu kontaktu, izņemot Ziemassvētku apsveikumus. Jā, kopš 2019. gada sākuma esmu psiholoģiski diezgan ziepēs, jo samērā neapturami nāk augšā bērnības, vecāku, ģimenes, backgrounda lietas, kā jau tas detalizētāk izklāstīts iepriekšējos ierakstos. Emocionālā spriedze līdz ar eksistenciālajām bailēm utjp. šajā pavasarī auga augumā tā, ka jūnija koncertus vispār nesaprotu, KĀ nodziedāju. Ar akmeņiem uz skatuves un balssaitēm. Jūnijā viņš virtuāli apsveica mani dzimšanas dienā. Man viss bija vienalga. Vārdiņš pa vārdiņam, uzaicināja pie sevis uz Itāliju.
Piekritu uzreiz.
Tikko esmu atgriezusies no trim interesantām dienām pasaules līdz šim visjaukākajā vietā. Jau trešo reizi tur viesojoties, jāsecina, ka tā ir fantastiska zeme: kultūra, ēdiens, valoda, laikapstākļi, daba, cilvēki, siltums, saldējums, kafija, viss garšo viss ir foršs viss ir vienkāŗši skaists un relaksēts. Viņam pieder neliela māja pāris stundu attālumā no Romas, ciematā Farnese, un savu eksistenci viņš vada starp Vāciju un Itāliju. Jāsaka, lieliskāku dzīves modeli neesmu redzējusi: starp divām vidēm, absolūta kustības un izvēles brīvība, dekorāciju, finansiālā un emocionālā neatkarība (ja ir sava aģentūra un joprojām, arī 60 gados vārošs katliņš sirdī, that definitely helps). Kā kas apnīk, nokaitina, iekāp lidmašīnā un esi prom. Itālija dziedē automātiski. Otrās valsts izvēle desmitniekā. To saku es, pilnīgs train wreck, kurš reizēm no dzīves vairs neko nesagaida. Jāsaka, vizītes laikā cilvēks labi parūpējās, gatavoja, izvadāja (es redzēju TOSKĀNU!!! "Under the Tuscan Sun" skatoties 2013. gadā, domāju, ka dzīves sapnis būtu kaut uz mirkli tur live nokļūt. Tā daba ir - worth to die for). Viss jauki. Vai pēc šīs tikšanās būs nākamā reize? Iespējams, ka ne. Bija ļoti interesanti piedzīvot komunikāciju ar pilnīgi citādu vīŗieti, kādi bijuši līdz šim. Visi mani trīs bijušie bija ļoti droši, aktīvi, iniciatīvas vīrieši - kā ķermeniski, tā emocionāli. Ar šo kadru mazliet nezināju, ko iesākt, brīžos, kad cits būtu aiz matiem parāvis, viņš tā nepārliecināti taustījās. Divi nevar būt nedroši, vienam ir jāvada- manas nedrošības/bērnišķības dēļ (jo pret nedrošību var atbildēt ar drošību, ko es nedarīju) veidojās vairākas nesaprašanās (atpakaļ raugoties, no tām mierīgi varēja izvairīties, ja es būtu vairāk pieredzējusi.. no otras puses, kuram te ir 30 gadu vairāk?), par kurām šobrīd žēl. Jo idejiski mums ir potenciāls. Viņa inteliģence, dzīves pieredze un reizēm teiktais zem atklāta Farneses mēness uz balkona siltā dienvidu naktī bija tik uzrunājošs, ka pat es sāku ieklausīties un antenas izvilkt (palēnām jau cilvēkos vairs neklausos, jo reti kurš pasaka ko prātīgu/vērtīgu). Viņš ir saistīts ar mākslas jomu, literatūru. Ļoti interesējas par mūziku, redzesloks uh un ah, es kā jomas pārstāvis daudzus viņa nosauktos māksiniekus dzirdēju pirmo reizi. Vēl svarīgāk - viņš kā menedžeris saprot, ko nozīmē būt jaunam māksliniekam - un viņam izdevās kaut uz mirkli manu iekšēji pārstresojušo jēgu ar pāris vāŗdiem vien apklusināt. Kaut uz mirkli. AK, kungs, kāda tā bija svētlaime. Uz brīdi tikt nomierinātai, ar jēgu, saturu un absolūtu mieru un ticību nākotnes labajam . Mirklis vērts piecu terapijas sesiju, par un ap runājot un īsti nekur nenonākot. Āaaaaaa
Taču bija arī mirkļi, kad mūsu bezperspektīva bija pilnīgi skaidra (pirmkārt, cilvēks nemeklē nopietnas attiecības un reizēm attiecīgi izturējās (mani neuzlikt par prioritāti man ir kā uguns pakulās emocionāli; otrkārt, mums tie temperamenti ir pa-atšķirīgi un mana nepacietība tam nepalīdz, treškārt, es esmu.. tomēr lai vai kā.. izklaide, un varbūt neparedzēti kvalitatīvs laika pavadīšanas veids aka "Tu esi bikiņ pievilcīga un bikiņ inteliģenta" - viņa vārdi lielām acīm klausoties manā vēsturē). Viņam nepieciešama mazāk stipra, mazāk naiva un mierīgāka dāmiņa, BET
BET
esmu ļoti pateicīga par būtībā nepazīstama cilvēka doto iespēju izrauties. Saku no sirds- brauciet uz Itāliju. Ja tā spēja vienkārši ar pastaigām, vienkārši lielisku cappuccino un jaukiem vakariem uz balkona tādu train wreck kā mani kaut nedaudz izvilkt, tā vieta ir spēcīga.
Gāju staigāt daudz, viena, kamēr viņš strādāja vai uztraucās par savu Vācijā palikušo saslimušo mājdzīvnieku (dzīvnieks bērna vietā.. vispār jau jauki. cilvēks, kurš tā mīl dzīvniekus, būtībā nevar būt slikts).
Lūdzu, esiet cilvēki - uzlieciet fonā burvīgāko balsi Bocelli ar viņa "Sapni" un iedomājieties esam Toskānā. Tur esot, bira asaras no sapņu-dzīves kombinācijas.
Nākamnedēļ vēl viens eksāmens un mēģinājums akadēmijā, un tad gaidāma samērā paredzama vasara Vācijā. Mācoties braukt (braukšanas stundu dēļ šobrīd netieku uz LV atrisināt tukšā dzīvokļa jautājumu) un pavadot laiku ar.. sevi. Meklējot paralēlu darbu jaunajam mācību gadam (tas sākas oktobrī) un es nezinu kādā veidā bet dabūnot sevi nu kaut cik necik formā. Šitos akmeņus līdzi nestiept būtu labi, kaut vai tikai fiziskā nozīmē (tip veselā ķermenī vesels gars? vnk meklēju risinājumus).
Oficiāli nākamgad tā kā jābeidz maģistrs. Starp citu, nomainīju specialitātes pasniedzēju.
P.s. Starp citu, par Viņu-Nesasniedzamo Profesoru, Itālijā tikpat kā neiedomājos. Jeb esmu vienīgā, kura tik stipri izjūt šīs valsts terapeitisko fenomenu?
P.p.s. Tāpat jāsaka, ka gruzd nedaudz iekšējā oglīte, nožēlas atblāzma, ka nedabūju aģentu savā tīklā tā līdz galam. Un-accomplishement sajūta, jo uzskatu, ka vīrietim par mani vismaz uz brīdi ir baltkvēlē jādeg (vismaz līdz šim tā bijis un es negribu vēl nolaist latiņu). Nedrošība par sevi ir baigā lieta, un - ja vēl vīrietis ir nedrošs, to var apiet, ja blakus ir droša sieviete. Man ļoti ar sevi jāstrādā, ļoti. Šobrīd lielākā vēlme būtu, par spīti neizdevušāmies komunikācijai, pēc diviem mēnešiem tikt uzaicinātai uz Frankfurti- aizbraukt- un nodot uguņus, pašai esot citā situācijā (jo nu teikt, ka es baigi emocionāli vesela esmu, nevarētu ja - pēdējo nakti viņam blakus negulēju depresņakā vispāŗ, sagaidot nesaņemto affection- nesagaidīju btw, un, atgriezusies Diseldorfā, to vien daru kā mokos- a kā es viņam varēju tomēr līdz galam nepatikt:) ).