Carpe · Diem

Es saku, kā no visas sirds jūtos: mani tiešām neviens nesaprot. Ar laiku paliek trakāk, nevis vieglāk. Neviens, nu neviens nav analoģiskā situācijā. Labi, varbūt pat to nevajag. Bet vismaz tad vecāki cilvēkie. Tiem pašiem ir nu kaut cik kādas dzīves pieredzes, un īpaši patīk mūziķi, jo viņi saprot pa ĪSTAM, ko šī profesija nozīmē (tā nav profesija, tas ir dzīvesstils). Lēnām man ar sava vecuma cilvēkiem vairs nav pa ceļam. T.i., es varu kā Mašas gadījumā uz vairākiem mēnešiem pierauties, censties, būt atbalsts otram, ir jau arī daži forši brīži (pārsvarā ar jokiem, humoru saistīti). Taču arī man ir nepieciešama vairāk atpakaļ-atdeve par no grāmatām izlasītiem tekstiem vai arī 'visiem pašiem jātiek ar sevi galā' no cilvēka, kurš ir tieši 25 gadu (tātad, minimāla) pieredze. Mani neinteresē vārdi bez seguma. Tā ir mana dzīve, mans laiks, kuru vienkārši pēdējā laikā lēnām vairs nemāku necienīt.. ja to sauc par iedomību, tad tā ir.
Meklējot vismaz kaut kādu piederības sajūtu, redzu, ka ar šito daudzi lielie ir saskārušies.(līdz lielajiem gan, bez lieka patosa, man kā līdz mēnesim).
Man patīk sarunas, pēc kurām rokās ir kādi instrumenti. Kāda doma, kāds jauns apvārsnis. Priekš kam man runāt ar cilvēkiem, kuri nerunā par neko vairāk kā es jau pati zinu

Izolētība, vai tiešām tas būs it
Bet es nevaru nejusties tā, kā es jūtos...

Manis pēc lai paliek kā ir, bet ja: Maestro pa mirklim, Astŗīda pa mirklim skypā un kāds profesorveidīgs varbūt reizi pāŗis mēnešos vienkāŗši ar mani kafiju iedzer - jau tad vien var dzīvot. Paldies viņiem visiem trim, arī, ja jau vairaki mēneši kopš komunikācijas ar profesoru pagājuši, joprojām milzīga pateicība par saprotošām-lasīt-pieredzējušām acīm pie kafijas tases, kur jutu- tas ko saku, ir arī sadzirdētrs (nevis atmests atpakaļ ar 'tiec pati galā'). Tatad tas ko meklēju, NAV neiespējams, vienkārši - nav atrodams virspusē

Sekss un attiecības ir uz katra stūra