Diezgan spēcīgs šī brīža top-grāvējs Chernobyl ,
sirds stingst, jo realitāte. Tas ir visuzrunājošākais žanrs pāri visām fantāzijām, Game of Thrones neesmu pat vienu sēriju redzējusi:)
Jāatzīst, ka lielāka perspektīva patiesi noder, īpaši, ja esi pieradis krāmēties ap sevi vien. No otras puses, mūsu vienīgais izejas punkts dienas beigās esam tie paši mēs paši, un arī pat ne mīļotais, bērni vai vecāki, kuru trūkumu es, laikam ejot, izjūtu aizvien skaudrāk (kurš teica, ka ar laiku paliek vieglāk? goda vārds, būtu interesanti aci pret aci aprunāties:) ),
un ar ko gan mums vispār noņemties, ja ne ar sevi. Ja katrs parūpēsies kaut tikai par sevi, par visiem būs parūpēts.
Taču, nāves perspektīva labi zināmā (vienīgi, viens ir pieredzēt, otrs dīlot ar šo savu pieredzi, jo citādi bez asarām nevari izdvest skaņu, kā pēdējo nedēļu situācijas skaudri pierāda)
ir ļoti, ļoti noderīga, un vispār cik maz mēs varam ietekmēt. Tieši tāpēc, cenšamies ietekmēt vismaz to sevi apkārt, jo nekad nezini, kurā brīdī ķieģelis uzkritīs vai radioaktīvie putekļi, un tad visas filosofijas, centieni, grābieni
būs pupu mizas (izņemot, ja vien nebūs paspēti saglabāt kādā CD, piemēram, ko nākamajām paaudzēm klausīties un varbūt kādā izšķirīgā brīdī atcerēties sev ticēt,
paldies Marijai Kallasai un vispār visiem, kas izgudroja ierakstīšanas iespējas un iemūžināja, citādi mūzika ir nu baaaigi gaistoša lieta, gadiem mācies pāris skaistiem toņiem,
kuri gan..jācer, kādam varbūt izmaina dzīvi, tāpēc jau mēs to darām, jo citādi nevaram)
Mjā, un visam var atrast un IR "ja vien", "bet", "tomēr",
jautājums- cik ļoti tu sevi gribi attaisnot, un bieži, pat, ja tavs punkts ir legit (un mani, sasodīts, vienmēŗ tas legit ļoti interesējis un licies kā vienīgais pieņemams atskaites punkts),
dziedātājam ir jābūt muļķim. Intelektuālais ir labi , ja vien neesi dziedātājs, jo nu nav citādi variantu. ideāli intelektuālais + ķermenis/emocionālais = dziedāšana. Sevis apšaubīšana, nu ja vēl ķermeni kaut kā varētu ieeļļot + samazināt aizsargkārtas, atiet no šaubām liekas tuvu neiespējamam, jo katru dienu atkal zinu tikai to, ka neko nezinu
Nu tādi pēdējo nedēļu mutuļi