Sāk pazust jebkāda interese par komunikācijām, paradoksāli iekšējam tukšumam pieaugot. Nē, sabiedrībā pārsvarā nekas nav manāms, izliekos par smaidīgu un komunikablu būtni, burbuļojot ar studijbiedriem par neko, paralēli iekšēji šņukstot par nepieejamo profesoru burtiski acu priekšā, ar kuru vismaz normāli parunāt var, bet kurš ir.. nepieejams.
Kāpēc man vienmēr viss, ko vēlos, ir nepieejams, un kaut kā bez alternatīvām :(
Kāpēc man vienmēr viss, ko vēlos, ir nepieejams, un kaut kā bez alternatīvām :(