17.05-21.05 Mannheima, Eiropas kamerkoris
Pēdējo mēnešu laikā beidzot kontā viena jēdzīga saruna (lasīt - ir interesanti sarunas laikā un ir substance pārdomām/rīcībām pēc tās) paldies Raimondam,
citādi diezgan uzskatāmi esmu kļuvusi par selectively social būtni, kur, ja jāizvēles paēst kopā bez dziļām sarunām vai ēst vienai, izvēle ir skaidra. Kad ienāku telpā, vairs neuztraucos, vai es visiem patikšu, bet, vai viņi patiks man. Rezultātā beigtas attiecības ar bijušo itāļu draudzeni, bet, piedodiet, es nezinu, par ko mums runāt. Vispār biedējoša manas izolācijas izplešanās. Arī ar radio (mūžīgi burbuļojošajām) meitenēm tikpat kā vairs nekā kopīga. Nu jā, 90% mūziķu, sajūtot, cik visos dzīves aspektos demanding ir izpildītāja karjera, aiziet mierīgo, stabilo pedagoģijas ceļu. Mēs ar Raimondu pagaidām vēl uz kaut ko ceram un dzīvojam eksistenciālās bailēs tāla mērķa vārdā, līdz ar to nevis viens labāks par otru, bet dzīves specifikas dažādas. Igauņu kolēģe mierīgi pasniedz notis vairākās skolās un precās ar IT menedžeri, kurš tikko viņai nopircis četristabu dzīvokli Tallinas centrā, un plāno kādas krūzes un skapjus iegādāties. Klausījos savā vienaudzē un palika baisi pret sevi, kāpēc es tā vienkārši nevaru. Pie tam pie Vācijas resursiem, te IR labi vīrieši un vispār neviens nav pret mani slikts. Pēdējā laikā pētot Lielos Māksliniekus (Kallasu&co), kļūst neomulīgi. Lasīt - nepretendēju ne tuvu, ne kripatiņu uz viņu plauktu, pat trīs notis kopā nemāku salikt, taču vientulība, mūzikas prioritizēšana, vēlme pēc emocijām (tāpēc neprecu vienkāršu IT menedžeri, jo man, redziet, vajag negulēt naktis domājot par viņa smaidu, tvīkt viena viņa pieskāriena, teju infarktu saķert, vien ieraugot) un sišanās kā tauriņam pret stiklu - 1/1.
Nudien metas baisi.
Pēdējo mēnešu laikā beidzot kontā viena jēdzīga saruna (lasīt - ir interesanti sarunas laikā un ir substance pārdomām/rīcībām pēc tās) paldies Raimondam,
citādi diezgan uzskatāmi esmu kļuvusi par selectively social būtni, kur, ja jāizvēles paēst kopā bez dziļām sarunām vai ēst vienai, izvēle ir skaidra. Kad ienāku telpā, vairs neuztraucos, vai es visiem patikšu, bet, vai viņi patiks man. Rezultātā beigtas attiecības ar bijušo itāļu draudzeni, bet, piedodiet, es nezinu, par ko mums runāt. Vispār biedējoša manas izolācijas izplešanās. Arī ar radio (mūžīgi burbuļojošajām) meitenēm tikpat kā vairs nekā kopīga. Nu jā, 90% mūziķu, sajūtot, cik visos dzīves aspektos demanding ir izpildītāja karjera, aiziet mierīgo, stabilo pedagoģijas ceļu. Mēs ar Raimondu pagaidām vēl uz kaut ko ceram un dzīvojam eksistenciālās bailēs tāla mērķa vārdā, līdz ar to nevis viens labāks par otru, bet dzīves specifikas dažādas. Igauņu kolēģe mierīgi pasniedz notis vairākās skolās un precās ar IT menedžeri, kurš tikko viņai nopircis četristabu dzīvokli Tallinas centrā, un plāno kādas krūzes un skapjus iegādāties. Klausījos savā vienaudzē un palika baisi pret sevi, kāpēc es tā vienkārši nevaru. Pie tam pie Vācijas resursiem, te IR labi vīrieši un vispār neviens nav pret mani slikts. Pēdējā laikā pētot Lielos Māksliniekus (Kallasu&co), kļūst neomulīgi. Lasīt - nepretendēju ne tuvu, ne kripatiņu uz viņu plauktu, pat trīs notis kopā nemāku salikt, taču vientulība, mūzikas prioritizēšana, vēlme pēc emocijām (tāpēc neprecu vienkāršu IT menedžeri, jo man, redziet, vajag negulēt naktis domājot par viņa smaidu, tvīkt viena viņa pieskāriena, teju infarktu saķert, vien ieraugot) un sišanās kā tauriņam pret stiklu - 1/1.
Nudien metas baisi.
p.s. Aizvien uzskatāmāk jāsecina, ka palēnām būs jābeidz kora karjera diemžēl... man ļoti patīk un asinīs rīt kormūzika, galu galā audzināšana, skola, bāze, latviskais.
balss gan domā citādi.