Jau ilgāku laiku bija aizdomīgs miers attiecībās, bet, izrādās, pietiek pavisam nenozīmīgām situācijām atkal uzsist atsvešinātības dzirksti. Ģimenes jautājumi nav sadzijuši, tas ir pilnībā skaidrs, un situācijas atkārtojas, kamēr iemācies ar tām dīlot. Tik vienkārši kā pāris stundas ar cilvēkiem, kas nav mani+runas par ne manām tēmām, nepazīstamām lietām, ne manā valodā+šajā pirmsziemassvētku laikā, var izraisīt pilnīgu iekšējo katastrofu un gaismas zudumu, projicētu uz daļējo tā izraisītāju, kaut neviens neko sliktu negrib. Un tu jūties vainīgs, ka jūties slikti, ar pašreiz sekojošu grūti panesamu klusumu (izlutinājis mani ar rūpēm) no Maestro, it kā es nez kādus podus būtu nogāzusi. Vienkārši, atkal nevar sagaidīt pieredzi no tā, kuram tādas nav, kad vienreiz tiks saprasts negaidīt kartupeli ziedam. Daudz, daudz labāk ir vienai, kā tik kairinātai ar ne savējiem. Ātrāk pārdzīvot Ziemassvētkus un cik necik izvairīties no attiecību bojāšanas. Skumīgi, ka neviens draugs nevarēs apciemot uz Jauno gadu, pat, ja piedāvāts atrisināt apstākļus. Visiem savas dzīves. Galvenais, pašai turpināt, saņemties, nepadoties viduvējai dzīvei, tik daudz tādu apkārt... |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |