Agrā sestdienas, 17. novembra rītā, dodoties uz mēģinājumu Ķelnes operā, pusaizmigusi malkojot karameles kafiju, vilcienā, kā ierasts, atvēru ziņas. Reizēm lasu angliski, reizēm vāciski. Dzimšanas dienas priekšvakarā jutu nepieciešamību latviski. Nejauši uzdūros rakstiem par vecākiem cilvēkiem, to problēmām ar demenci, vecuma slimībām, to izpausmēm un skarbo situāciju, ja esi, piemēram, palicis slimībā viens, bez tuviniekiem un iespējas tikt aprūpētam. Nevēlos atreferēt LV notiekošo absurdu, kurš lauž sirdi vairāk par jebko citu pasaulē - Latvijas pensionāriem. Kuri ir godīgi (!) nostrādājuši (!) visu (!) mūžu (!), un kuri nespēj sev atļauties tādu Eiropā normālu praksi kā apmaksātu aprūpētāju cienīgām vecumdienām. Bail iedomāties, cik % ir spiesti doties uz nabagmāju-pansionātu naudas trūkuma dēļ. Nevar šaut tūkstošus gaisā svētkiem valstī, kur netiek cienīta vecākā paaudze. Centos neripināt asaras, jo iedomājos par tēti. Kādas viņam bija un, Dievs pasarg, būtu bijušas vecumdienas, ja viņš joprojām būtu dzīvs.
Daudz laimes dzimšanas dienā, LV? Jā, es priecājos šodien, priecājos vakar un priecāšos rīt: Būt Vācijā. Redzēt, ka var citādi. Just sava darba novērtējumu. Pateicīga par atvērtajām robežām un iespējai būvēt savu dzīvi labāku kāda tā bija maniem vecākiem. Respekta pret valsti, kurā neciena vecāko paaudzi 27 gadu iespējā būvēt brīvvalsti, man pēc vairāk kā 5 gadu prombūtnes joprojām nav. Piedodiet.