Manā pēdējā vakarā jau pie durvīm, vakarā nogurusi pēc n-tajiem transporta novēlojumiem un vispār kārtējās emocionālās krīzes, sajutu nepazīstamu smaržu. Nelaba nojauta, jauna sieviete..
Ienāku, durvis ciet, privātums. Aiz spīta atveru aizvērtās viesistabas durvis, lai pateiktu labvakar, saprotu, ka neesmu gaidīta, vēlama, uzeju augšā, asaras līst, noeju atpakaļ, piesaku "Paldies par šādu manu pēdējo vakaru mājās", raudu, eju augšā, sakrāmēju dažas krāmēt atlikušās lietas, nesu lēnām koferus lejā, riteņi sitas gar trepju malām, iznāk viņš, kaut ko purpinot "Nu ko es es atkal traci taisot", es "Acīmredzami tev citas prioritātes, tad nu braukšu prom jau šovakar",
kā tad, labi ja 2 somas varētu paņemt līdzi. Taču vēlme un emocijas vnk nekontrolējamas. Panikas lēkme. Dāma, šo redzot, aiztinas prom pirms plānotā laika (audience pie Maestro bija plānota 21:00, aiztinās jau 20:00). Man vemt gribas. Nezinu, vai tās ir jūtas, vai drīzāk, vienkārši vēlme kādam beidzot būt prioritātei.. vēlme pēc normālām attiecībām, nevis šī regulārā destruktīvā ārprāta.. Nāca apskaut, mierināt, utt. utjp., un pirmo reizi, viņa rokām pieskaroties manai sejai, man vairs nebija kaifa.. vienkārši.. pat ne nepatīkami, bet vnk tukši.. gribējās, lai novāc rokas.
Tik tālu.
Sēžu šobrīd savā augšstāvā, kur dzīvots teju jau apaļu gadu, un gribas raudāt, raudāt, raudāt. Par visu. Par tuvojošo vientulību, kura laikam būs labāka par šo.. Jeb nebūs. Es nezinu. Man tik ļoti no visa ir bail. Un tik ļoti gribētos ieritināties tētim klēpī, kurš beznosacījuma mīlestībā vienkārši ticēja, ka viss būs labi...
Tik ļoti viņa pietrūkst..
Tik ļoti kaukt gribas, apzinoties, ka šādu attiecību nekad vairs ne ar vienu nebūs..
Ienāku, durvis ciet, privātums. Aiz spīta atveru aizvērtās viesistabas durvis, lai pateiktu labvakar, saprotu, ka neesmu gaidīta, vēlama, uzeju augšā, asaras līst, noeju atpakaļ, piesaku "Paldies par šādu manu pēdējo vakaru mājās", raudu, eju augšā, sakrāmēju dažas krāmēt atlikušās lietas, nesu lēnām koferus lejā, riteņi sitas gar trepju malām, iznāk viņš, kaut ko purpinot "Nu ko es es atkal traci taisot", es "Acīmredzami tev citas prioritātes, tad nu braukšu prom jau šovakar",
kā tad, labi ja 2 somas varētu paņemt līdzi. Taču vēlme un emocijas vnk nekontrolējamas. Panikas lēkme. Dāma, šo redzot, aiztinas prom pirms plānotā laika (audience pie Maestro bija plānota 21:00, aiztinās jau 20:00). Man vemt gribas. Nezinu, vai tās ir jūtas, vai drīzāk, vienkārši vēlme kādam beidzot būt prioritātei.. vēlme pēc normālām attiecībām, nevis šī regulārā destruktīvā ārprāta.. Nāca apskaut, mierināt, utt. utjp., un pirmo reizi, viņa rokām pieskaroties manai sejai, man vairs nebija kaifa.. vienkārši.. pat ne nepatīkami, bet vnk tukši.. gribējās, lai novāc rokas.
Tik tālu.
Sēžu šobrīd savā augšstāvā, kur dzīvots teju jau apaļu gadu, un gribas raudāt, raudāt, raudāt. Par visu. Par tuvojošo vientulību, kura laikam būs labāka par šo.. Jeb nebūs. Es nezinu. Man tik ļoti no visa ir bail. Un tik ļoti gribētos ieritināties tētim klēpī, kurš beznosacījuma mīlestībā vienkārši ticēja, ka viss būs labi...
Tik ļoti viņa pietrūkst..
Tik ļoti kaukt gribas, apzinoties, ka šādu attiecību nekad vairs ne ar vienu nebūs..