noraudājusies. Da pofig būtu par vilcieniem. Mīlestība.. vientulība.. neskaidrība.. spēku zudumi regulāri.. ziniet, kā ir, kad raudi un tam otram, nu jā, varbūt ir žēlums, bet nekas vairāk.. kad tu indē dzīvi visiem un arī sev ar savām bezpalīdzīgajām dusmām.. kad nevari braukt mājās, jo tādu nav, nav arī cilvēku, pie kā aiziet ar cerību uz sapratni, visiem savas dzīves, otrās pusītes, vecāki, bērni, es te viena uz kkādu karjeru eju. Dziesmu svētkus kā pielipusi pie datora skatījos, nesaprotu, kas tas ir.. visu laiku tak normāli dzīvoju, stāstot sev, ka saknes nav svarīgas, lai tādējādi atvieglinātu dzīvi.
Krusttēvs zvanīja, ar tēta māsu sazvanījāmies, jāraud kā pagājušajā rudenī par to vien, cik līdzīgi balss tembri, izteiksmes veids ir tētim..
Rīt būs miršanas otrā gadadiena.
Es joprojām nevaru sevi atrast un pieņemt.