Gards vīns likās vakar, taču visa nakts miegs sabojāta un šorīts izčakarēts ar galvassāpēm. Iedzer vienreiz pāŗis mēnešos saucās. Anyways. Ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir 3 punkti- ka nezinu, kur Ziemassvētkos likties; ka nespēju pieņemt, ka neizvēlējās mani (protams, atkal nespējot nenobirdināt asaru tā priekšā, kurā to vismazāk vajag darīt.. sasodīts, kāpēc nepietiek vnk ar raudāšanu savā istabā) ; ka ar visu šo čakaru backgroundā es nezinu, kā lai sev noticu tiem iestājekšiem un normāli sagatavojos. Ok, vnk jāgatavojas. Ar balsi acīmredzot tikpat rupji un pofigistiski, kā ar ķermeni - vnk brutāli jāiet uz priekšu, jāvingrina, jākustina. Nolāpītās bāzes un smadzenes, es gribu būt muļķa vokālists un spēt dziedāt tikai pēc sajūtām (tas ir acīmredzami vienīģais veids, kā dziedāt vispār! analītiskais lai paliek muzikologiem). Vakar 3h norunājām, labāk nebūtu runājuši. Tāpat tas ne pie kā neved, bet vistrakākais ir, ka man pat nav, kur aizbēgt. Esmu te, pie viņa pašlaik, jo, redziet, dzīvot nav kur un par ko. Ziemassvētkus vislabprātāk pavadītu kā jebkuru citu dienu, kas paiet tikpat ātri kā citas, aizmirstos filmās un Ziemassvētkiem par godu varbūt ēdienā, mierīgi vienītī, bet te papildus apgrūtinājums, kā aizbēgt no svētkiem ar sev nepiederošu ģimeņu apciemojumiem, kur es esmu ārpus konteksta. Zsvētkos mājās gribu. Nu nav māju, ne vairs LV, ne vēl šeit, bāc, pie tēta gribu! Mierīgi divatā kā svinējām pie eglītes ar pelēkajiem zirņiem un priecājāmies, ka visi mūs lika mierā... Nekad tā vairs nebūs, tā vietā tagad jādomā, kur izbēgt. Neesmu ne draudzene, ne sieva, ne-kas, pati jau izvēlējos, un arī kopā negribu būt ar 99,9% cilvēku, what the hell is so wrong with me...? VISPĀR ESMU ĀRPUS KONTEKSTA, IT VISUR, reizēm tā liekas. Ceru, ka uz visu šo kādreiz varēs raudzīties ar smaidu. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |