vakar, piem., ceļā uz Holandi pie vok. ped. pavadīju apmēram 8-9h. Ar mašīnu būtu 3h.
Man ir jāmaina viss savā dziedāšanā. Nu ne viss, bet 95% vokālo iemaņu.
Mani neimponē sēdēšana uz diviem krēsliem. Manis Latvijā vairs nav. Un man nav laika skatīties uz to atpakaļ. Redzot tautiešu nostaļģiju, saprotu- nostaļģēties ir laika tiem, kas ir stabili un droši iekārtojušies ārzemēs, saprot, ka emocionāli kā pietrūkst (LV īpaši raksturīgais piesiet sevi emocionāli tikai pie vienas vietas) un sāk čupoties ar citiem latviešiem. Man tādas vajadzības pilnīgi nav. Jā, reizēm ir vēlme pēc latviskā, ko apmierinu, palasot ziņas, lv portālus, mājas darbiem fonā lv radio vai paskatot personību raidījumus. Pietiek. Plus izmantoju to kā degvielu turpināt cīnīties pa šejieni. Ja man vispār izņemot mūziku un nu jau arī kādu cilvēku blakus pēc kaut kā ir vajadzība, tad tā ir vajadzība pēc mūziķiem, māksliniekiem apkārt, vienalga, kādas tautības. Iespējami ārzemniekiem, lai vairāk varu iegūt un iemācīties, redzot nevis to, ko jau atskatījusies, bet- jauno. Forši ir norunāt ar portugāļu komponistu, ģitāristu 4h par visu, un saprast, ka robežas uzbūvējam tikai mēs paši + tā muļķīgā vēsture, kura velkas līdzi un sarežģī man dzīvi.
Protams, ka uz darba pieteikumiem ārpus mūzikas nafig nevienam nevajag tevi bez pieredzes. Loģiski, un saprotu darba devējus. Saprotu arī viduvēju mūzikas skolu citu kandidatūru izvēlēšanos, jo skolā nevienam neinteresēs, ka man ir koncerts, teiksim, Amsterdamā, interesēs, lai esmu klāt notis iebakstīt. Jau ar šādu iekšēju attieksmi ejot (jo patiesībā es negribu nekādā skolā strādāt!), loģiski, ka darbu nedabū.
Viss ir loģiski un saprotami.
Tagad ir jautājums: kad kāds sapratīs arī mani?
Dziedāt. Dziedāšana ir stabilu cilvēku ar backgroundu profesija. Jā, es esmu kūlusies piecreiz labāk kā visi citi, kuri samierinājušies ar mierīgām, viduvējām dzīvēm, bet, zem tiem maģiskajiem 30 sāk pienākt laiks, kad man arī gribas mieru un stabilitāti. Nē, ne jau atmest dziedāšānu. Bet mieru un stabilitāti, lai visu varu darīt labāķ un lidot augstāk, kā jebkad.
Mana vēlme: atbrīvoties no visiem blockages, izglītības iepriekšējās, bāzēm, ierobežojumiem, psiholoģiskajiem traucējumiem (no sērijas - ko nu es) un vnk sākt darīt to, ko es varu un gribu. Un lai no tā visa ir kāda jēga, ideālā gadījumā, palīdzība citiem. (who experiences more, has more to give huh?) Personīgās traģēdijas ņemt par degvielu, nevis excuse sakumpt nelaimes čupiņā, kaut objektīvi tam ir visi iemesli. Pēc idejas uz visu būtu jābūt pofig un vnk jāiet uz priekšu. Es nezinu, mīļie, kā. Veikalos, skolās bez pieredzes neņem, uz lielāko daļu pietiekumu vnk neatbild. Man vajag aizmuguri. Balsi atbalstošu. Katrs, kurš jelkad ir vēlējies ņemt mūziku par savu profesiju, sapratīs, ka bez tās - nu ne-var. Nezinu nevienu sasniegumiem bagātu* mūziķi izsitušos no pašreizējās pozīcijas. Varbūt maz zinu?
*sasniegumiem bagāts - mūzika kā pamatprofesija, pilnīgs savas eksistences nodrošināšanas avots uz vadošajām Eiropas-pasaules skatuvēm