Ir jāņem šī biedējošā pauze. Arī pārvākšos pati kaut kā, rokas-kājas-galva taču ir. Sirds nav, bet to mantu grūstīšanas procesā arī diži nevajag. Šorīta saruna bija kļūda. Nafig zvanīt, ja nevari neraudāt. Gribēju, lai vēstule nāk riktīgi negaidīti, kā tad. No šī emociju buma varēja izvairīties, no otras puses- kāpēc gan.Tāpat mums nekas nebūs un ne jau viena raudāšanas reize vairāk/mazāk, kaut ko mainītu.
Pilnīgs apdullums. Kaut kāds zaudējums gaisā, ko vienkārši atsakies pieņemt. Kaut kā pat līdzīgi kā pagājušajā vasarā.
pozitīvais: ārā ir skaists, silts laiks un varu sēdēt ārā Annabergas dabā pēdējās dieniņas. Kā tur saka - izbaudi?