Zinu, ka nepareizi. Jo tagad, kad viss brūk un man negribas vairs dzīvot, liekas, ka esmu atpakaļ laikā, pagājušajā vasarā, kad likās, ka viss sabrucis un viss jāsāk no sākuma.
Es zinu tikai to, ka neko nezinu, Sokrāts, un zinu arī, ka varbūt, lai arī šis nav tas piemērotākais brīdis, kad beigt šo visu (ja visu daru pati, tad pārvākšanās uz Ķelni notiek 2x, jo ievākties jaunajā dzīvoklī var tikai augusta vidū, bet no Bonnas jābūt ārā jau 31.07, bezmaz brauc pati ar vilcieniem divreiz/trīsreiz, lai paņemtu visas somas, pa vidu viesnīca, atkal ar mantām uz kopmītni, tad guli uz grīdas istabā, kur nav mēbeļu, vismaz tikai 5 dienas, paldies, ka tūlīt projekts Austrijā 4.-13. augustam, vēl vienu nakti uz grīdas, un tad jau ar visiem koferiem uz jauno dzīvesvietu).
Bet laikam viss šis effort ir labāks par vakar esošo sajūtu, ka cilvēks, ko mīli, tev palīdz aiz žēluma, jo saprot, ka ir traki, bet vienlaicīgi nekas viņam nebūtu pretim, ja arī kāds cits to darītu. Tipa cares for me, grib būt draugs, spēlē uz jūtām, ka esot vienīgais, kas man Vācijā esot (Jā, tā ir reāla mana kļūda), paralēli stāsta, kā kkāda dāmiņa viņu apmeklējusi, tad braukšot uz Spāniju (nevajag daudz intelekta, lai saprastu, ka šīs lietas ir saistītas), paralēli arī visādas beibes, viss taču esot normāli.
Jā, ļoti.
Laikam šis ir tas trakākais, bet labākais brīdis, kad teikt ardievas. Vai ieturēt pauzi. Atcerēties, kā ir, kad VISS uz tevis paša. Man tā, ja godīgi, nekad nav bijis. Bija tētis, tagad - viņš.. Johaidī.
Tagad tikai, ziniet ko?
Saņemties. Nezinu, kā.