Carpe · Diem

Viss beigsies ar to, ka nevienam nekad neko vairs par sevi un savām izdarībām nestāstīšu:) Ja būs kādas drastiskas notikumu attīstības, redzēs paši. Tā ir mana kļūda, gribēt par visu dalīties - ar draugiem, piemēram. Viņi zina par mani gandrīz visu. Tā es kompensēju trūkstošo ģimenes aizmuguri. Bieži tomēr atpakaļ tiek judgements, "vai-vai-kā tā", "es tā nedarītu", utt., neizprotot, ka katrs spriež pēc SEVIS, ar savu, sorry, limitētu pieredzi. Ne-var spriest par otru vai par lielākām dzīves ainām. Pat nedrīkst. Es turos ļoti visu laiku, lai kādam ko nepateiktu, jo zinu, ka ar trim vārdiem cilvēku varu iedzīt depresijā uz nākamajiem pāris gadiem:) - tieši šī spēka dēļ izvēlos to neizmantot.

Pamazām sāku nonākt pie tā: gudra runāšana (
(pat, ja runā mani draugi pēc tam, kad esmu ar ko padalījusies, pat, ja ar vēlmi palīdzēt/pasargāt/) ir pirkstu bakstīšana mākoņos. Mani interesē piemēri. Visi, kas, neesot otra situācijā, uzskata, ka viņiem ir tiesības ko spriest, viss ok, es gribu redzēt cilvēku, uz kuru skatos ar apbrīnu: o, tā es arī gribētu! - lieliska karjera vai ceļš uz to + veselīgas, sakarīgas attiecības + prieks par dzīvi un brīvība! Jebkuram, kurš pats regulāri strugglo, principā nav tiesību gudri spriest par otru. Davai ka katrs pats savu dzīi sakārtojam.

Sāk atklāties, ka labākās attiecības tādai, izrādās, ļoti neatkarību mīlošai būtnei kā es, ar lielāko daļu cilvēkiem, iespējams, arī ar vīriešiem būs tieši no attāluma.