Ir labas un sliktas ziņas: Labā: iestājeksāmenos Ķelnē uz vokālistiem maģistriem ir divas kārtas. Es tiku uz otro. No ap 150 dziedātājiem tiku 50-niekā. Sliktā: otrā kārta bija pilnīga izgāšanās. Un šoreiz pat nesaprotu, kādā sakarā. Normāli biju savākusies, iedzēru pat Jāgerīti, patusējos pie Makarena, likās, nu rādīšu vismaz to, ko māku uz šo brīdi, lai vai kā tas būtu. Tajā brīdī, kad nostājos uz skatuves, manī pazuda viss. Gan pamats zem kājām, gan balss, gan sajēga. Balss nebija vispār. Tikai sirds sišanās un sajūta, ka balss pazudusi zem dūmu kārtas. Nekādi nespēju atgūt to atpakaļ. Baigais abloms. Nonākam atpakaļ tieši pie šī pašā jautājuma, ar kuru biju nodarbināta jau vidusskolā - kam mācīties, urbties, ja klasē viss sanāk un uz skatuves pūt ļipā? Varbūt, jo nepareizā specialitāte un vienreiz jābeidz parodēt vokālista-opernieka būtību, kura tik daudzās ziņās vnk nav mana? Ļoti, ļoti negribētos domāt, ka skatuve nav mans... Jo ja jūs zinātu to kaifu, kad esi Perta harmonijās kopā ar 19 citiem lieliskiem dziedātājiem... |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |