Neguļu, svīstu, saņemos iztīrīt virtuvi, savākties pirms māsīca brauc, diriģenta brāļa ģimene arī mājā, raudāt gribas kaut izdzirdot viņa balsi, es nesaprotu, kāpēc esmu tik vāja, 3dien eksāmens, es nevaru saņemties ne skaņas izdvest, sarkans kakls ne no saaukstēšanāš, bet no visas šis psihiskās šļuras
bet patiesībā man ir bail, ka nebūs ne studiju, ne darba, ne attiecību, milzīgas bailes par nākotni, kuras mani kontrolē lielāko daļu laika.
Nav tā, ka man baigi vajadzētu skolu. Bet, vajadzētu jumtu. Kaut kādu iemeslu, stabilāku pasākumu, kāpēc šeit vispār būt.
Pārsvarā tieši šie pēdējie mēneši ir krīze. Tieši tad, kad sabiedrības prāt, man vajadzētu lidot.. kurš muļķis nelido 27 gados?
Pozitīvais arī ir: ir brīži, kad ir labi. Skatos motivāciju video, klausos, kko dungoju, domāju, lasu, runāju ar lieliskajiem draugiem. Ir rokas, kājas, galva, plānotājā daži pierakstītie projekti, jau minētie draugi, ar kuriem parunāties un kurš katrs ar savām atšķirīgajām personībām bagātina dzīvi, liela pateicība par šiem pēdējiem mēnešiem, kuros varēju bezbēdu dzīvot pie viņa un tieši kuros visas slūžas sāka nākt vaļā. Kaut kad tām bija jānāk. Varēja nenākt pirms ekšiem, bet varbūt tieši tā arī vajag