Mans prāts neļauj sakarīgi neko noformulēt. Biju Leipcigā apskatīties, kā viņš diriģē, afigenna jau, vakar atvēros par lietām, par kurām pati sev, kur nu vēl kādam citam- nespēju atvērties, visu to pagātni, kura laikam ir atbildes uz jautājumiem - kāpēc lielās līnijās dzīve neizdodas. Kāpēc kaut ko vāros, patiesībā negribot runāt un vērt muti vaļā vispār. Ari dziedāt ne. Nesaņēmu tādu reakciju, kādu sagaidīju, un tieši tāpēc, ka vispār ko sagaidīju. Neviens man nelika ko stāstīt. Atkal vecais - nevienam nav pienākuma tevi mīlēt.
tā ir depresija. Un man vienreiz par visām reizēm ir jāatzīst, ka es netieku ar sevi galā. Kur tad nu vēl ar pasauli.
Šosvētdien paliek 27. Rīt brauc Žanete, Evelīna diemžēl netiks, nosvinēsim, nākam3dien eksāmeni Ķelnē, jūnija vidū Eslingena, pa vidu krāmēšu mantas un izvācos no viņa apartamentiem. Dīls būs beidzies, eksāmeni pagājuši, es- atpakaļ uz Bonnu. Vācijas/Holandes pusē man jābūt līdz 10. jūlijam, kad vēl projektiņš. Kā dzīvot tālāk, nezinu. Pagaidām eksāmeni jānoliek un jāskatās. Jūtos sabrukusi tieši tad, kad visiem gribētos,lai es eju. Nekas. visi ir visi. Mani uztrauc tikai viņš. Un tas ir nepareizi. Patiesībā viņu izmantoju kā tādu novirzi, lai nedomātu par savu dzīvi.
Kāpēc bija tik elementāri izvākties no Minsteres? Jo zināju, ka priekšā gaida viņš. Likās, būs kaut kāda perspektīva. NEVAR, mīļie, būt perspektīvas, ja pats ar sevi netiec galā. No draugiem, protams, sagaidu mierinošas ziņas - jums tāpat tur nekas nebūtu iznācis un viņš tev ir par vecu.
Eh, kāpēc man šis "par vecu" ir kļuvis par mīļāko un nozīmīgāko cilvēku pasaulē un doties prom ar koferiem būs vienkārši..negribu pat domāt?
tā ir depresija. Un man vienreiz par visām reizēm ir jāatzīst, ka es netieku ar sevi galā. Kur tad nu vēl ar pasauli.
Šosvētdien paliek 27. Rīt brauc Žanete, Evelīna diemžēl netiks, nosvinēsim, nākam3dien eksāmeni Ķelnē, jūnija vidū Eslingena, pa vidu krāmēšu mantas un izvācos no viņa apartamentiem. Dīls būs beidzies, eksāmeni pagājuši, es- atpakaļ uz Bonnu. Vācijas/Holandes pusē man jābūt līdz 10. jūlijam, kad vēl projektiņš. Kā dzīvot tālāk, nezinu. Pagaidām eksāmeni jānoliek un jāskatās. Jūtos sabrukusi tieši tad, kad visiem gribētos,lai es eju. Nekas. visi ir visi. Mani uztrauc tikai viņš. Un tas ir nepareizi. Patiesībā viņu izmantoju kā tādu novirzi, lai nedomātu par savu dzīvi.
Kāpēc bija tik elementāri izvākties no Minsteres? Jo zināju, ka priekšā gaida viņš. Likās, būs kaut kāda perspektīva. NEVAR, mīļie, būt perspektīvas, ja pats ar sevi netiec galā. No draugiem, protams, sagaidu mierinošas ziņas - jums tāpat tur nekas nebūtu iznācis un viņš tev ir par vecu.
Eh, kāpēc man šis "par vecu" ir kļuvis par mīļāko un nozīmīgāko cilvēku pasaulē un doties prom ar koferiem būs vienkārši..negribu pat domāt?
Tieši tāpēc: ļoti gaidu došanos pie Madaras uz Dāniju. Prom. No visa šovasar.