"Tas ir tik vienkārši – neļauties aizkaitinājumam, nepavilkties uz citu cilvēku dusmām un apvainojumiem, brīdī, kad kontrolē savas domas."
Lasot "Dievietes" saturu, cenšos kkā nomierināties par to bardaku, kas te izveidojies. Šorīt piecēlos (kas jau ir labi!), ieskatījos e-pastā, kur ziņas par iestājeksāmeniem, sapratu, ka nu vairs galīgi nav joku. Divi pirmie raundi salikti vienā dienā. Tā ir, ja piesakās divām studiju programmām. Ja godīgi, man ir aste kājstarpē jeb drīzāk pārāk liela realitātes apziņa - tā ir Eiropas lielākā konservatorija. Uz vokālistiem maģistriem stājas ap 100 cilvēku uz 5-10 vietām. Man starp visiem crazy aziātiem, vietējiem vāciešiem reāli šanču tikpat kā nav. Jāsaka ir atklāti - līdz šim es dziedāšānā esmu izbraukusi un kaut kādā mistiskā kārtā tikusi darbos ar profesionālajiem koriem tikai uz dabas un Rīgas bāzes pamata. 26 gadi nu ir slieksnis. Vai nu tālāk uz nekurieni (t.i., mācīt notis bērniem un vadīt detonējošus amatierkorus - atcerieties, izcili amatierkori ir tikai Latvijā) vai ko mainīt - tagad vai nekad. Līdz šim visi bija teikušī - uh, ah, skaista balss, trenē tik tehniku, vingrinies, viss ir ok. Komfortiņš. Es jūtot, ka nekur tālu tas neaizvedīs, protams, pamanījos sapazīties kaut kādā internetā pagājušajā vasarā ar vienu cilvēku, kurš izrādās viens no Vācijas vadošajiem diriģentiem. Pagājuši teju jau 8 mēneši. Pamanījos iemīlēties. Labi, tas tā, pašlaik svarīgākais, kā šodien, saprotot, ka iestājekšiem jāsagatavo 10 (!) ārijas, pašlaik svarīgākais ir profesionālais. Būsim reāli. Man vēl ir mēnesis. Pa to pie labiem apstākļiem var izdarīt daudz. Bet NE tik daudz, ka uzlekt burtiski 5 līmeņus augstāk, iespējot progresu, kādam bija jābūt jau iepriekšējos gados. Labi, es joprojām turos pie idejas, ka nav starpības, vai dabūsi darbiņu 26 vai 30 gados. Tas jā, bet man pašlaik ir runa par studiju vietu. Nē, ne tāpēc, ka man baigi vajadzētu konservatoriju, bet gan tāpēc, ka vajag jumtu virs galvas, statusu, apstākļus, kontaktus. Vācijā izglītība ir par brīvu. Konkurence iestāties nenormāla. Studenta statuss izcils - brauc par brīvu, dzīvo relaksēti, nemaksā apdrošināšanas, vārdu sakot - man tik svarīgie praktiskie aspekti principā būtu sakārtoti. Tas IR svarīgi. Lūk. Janvārī biju uz konsultāciju pie vienas no vok. ped. Ķelnes kondženē, šajā pašā, kurā iešu sevi tagad izsmiet:) - viņa pateica, ka šanču nav un nesaprotot, ko es līdz šim vispār esmu darījusi. Jājā, balss, jājā talants, bet, ja 26 gados neesi vēl uz MET skatuves, principā - NEXT. Baigi traki bija to dzirdēt, bet nu neko. Paralēli visām sirdslietām, diriģents uzstāj, ka tomēr jāmēģina. Paņēmu dažas privātstundas pie citas konservatorijas pasniedzējas. Jēgas īpaši nebija, jo cilvēks negribēja iespringt - bet muzikāla esmu pati, man vajag metodisku darbu - ar KATRU skaņu - TEHNIKU! Sapratu, ka kondženē es baigi neattīstīšos- bet- atkal - man vajag jumtu un kontaktus, praksi, skatuves, koncertu iespējas, kuras tomēr nāk tad, ja esi sistēmas sastāvā. Nē, ne jau tāpēc, ka tajā labāk attīsties (tieši pretēji - cik daudz izciliem dziedātājiem diploms ir pēdējais, kas viņiem ir), bet tāpēc arī -
ka esmu ne-vietējā- man ir jāstrādā 2x vairāk, jo es sāku no nulles, un konservatorijas vide ir labs atspēriena punkts. Labi. Raudāju par to janvāra konsultāciju, likās, ka jāmet viss pie malas. Tomēr neapstājos. Caur latviešu paziņu atradu vok. pasniedzēju (haha, Māstrihtas apgabalā) par kuru daudz kur biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet, galvenokārt, dzirdējusi pati savām ausīm, kā cilvēkam no principā nekā parādās balss. Ziņkārībā aizbraucu. Viņai piedāvāts Džuljardā Ņujorkā pasniegt, viņa atteica. Piedāvāts strādāt La Scalā, atteica. Ņēmu šāda veida pasniedzēju kā atskaites punktu - ja viņa vēl teiks, ka vilciens aizgājis, tad arī domāšu... VIņa neteica. Viņa pateica, ka man nav variantu - JĀCĪNĀS. Un sāka kārtot balsi tā, ka es nesaprotu, no kā baidīties vairāk - Verdi vai Catalani. Pašlaik ir tā, ka man ir ļoti, ļoti bail par iestājekšiem, jo es REĀLI zinu, ka tas nav REĀLI. :) Bet es gribu mēģināt. Pateicoties šai pasniedzējai, kura kaut kā mistiski grib, lai es tomēr sev noticu, man varbūt pirmo reizi dzīvē ir parādījies draivs. Pirmo reizi - uz dziedāšanu (ha, un man ir bakalaurs vokālajā mākslā- es vēlreiz saku -viss uz dabu, šarmu, aktivitātēm, skatuves pieredzi, bet ne kripatiņas metodiska darba! kopš es Nīderlandē "Mateja pasiju" uz skatuves no lapas nolasīju, kā arī mikrohromatikā neviens nepamanīja, ka notis redzu pirmo reizi un vnk ķeru pēc sajūtas, šaaaausmīgi atslābu). Man ir mēnesis un nedēļa laika. Mans sapnis būtu tikt kaut tikai uz 2. raundu. Ko tas nozīmē tagad? Tāpēc pieteicos arī uz bakalauru diriģēšanā. Lai nav visas olas jau predestined bezcerīgā groziņā. Bet arī ar diriģentiem joki ir pamazi. Man principā ir jāvingrinās KATRU dienu, balss, tehnika, kaut kā mistiski jāsaprot repertuārs (jo tie Bahiņi un Hendelīši, ko bez ķermeņa vīteroju līdz šim, pilnīgi noteikti NAV variants iestāšanai - principā mans viss vecais repertuārs ir jāmet nost! un iestājekšiem man vajag tikai 10 jaunus skaņdarbus!:D ), un diriģēšanai johaidī - harmonijas iestājeksāmens - kad pēdējo reizi nodarbojos ar harmoniju? 2010. gadā vidusskolā! Senās atslēgas? jā, partitūras spēlē 9. klasē, 2006. gadā, augstākais divbalsīgi. Ķelnei senajās atslēgās jāspēlē 4balsība! :D Par pašu diriģēšanu kā tādu, tur pašlaik vnk no comments. :)
Vārdu sakot, man ir jāsēž, jāguļ uz vai zem klavierēm. Bonnā klavieru telpas ik pa brīdim ir aizņemtas. Tas man neder, man nepieciešams vingrināties katru dienu un regulāri, bez izlaišanām. Man ir iespēja līdz eksāmeniem dzīvoties pie Viņa. Te ir 2 klavieres un 3 harmoniji, ja vajag, bet, galvenais - telpa, laiks un komforts -
perfekti apstākļi vingrināšanai. VIss būtu super, tikai ziepes ir tādas, ka pirms mēneša izdzīvošanas nolūkos pieteicos darbiņam Bonnas mūzikas skolā. Viņš dzīvo pie Ķelnes. Izbraukāt var, bet tas nozīmē, ka ceļu izmaksu dēļ sausais atlikums būs burtiski pāris eiro + dārgā enerģija un laiks ceļā, kas principā noņem dienu no vingrināšanās nost. jau tā 1 diena nedēļā man paiet braucienā uz Holandi pie skolotājas - +/- 8 stundas. Vēl divas dienas zaudēt ceļā uz darbu ir kaps, tikpat labi varu arī nestāties. Tad nu rītdien braucu uz Bonnu, ņemu pie dziesmas mājas šefus, lai iedod pasākumu sarakstus - atkarībā no tā - cik ļoti pieejamas/nepieejamas klavieres maijā man ir Bonnā, skatīšos, ko darīt ar mūzikas skolu. Ja pārsvarā ir pieejamas, dzīvoju ne-komfortiņā Bonnā, bet vingrinos u braucu uz mūzikas skolu. Ja nedēļā kaut 2 dienas nav pieejamas, man ir reāli jābrauc pie viņa - viņš ir prom savā operprojektā Leipcigā - un māja ir tukša, tā vien aicinot izmantot šo ārprātīģi svarīgo laiku šeit. Ar Bonnas skolu līguma man nav, bet tas ir vakars - pēdējā brīdī atteikt sarunāto darbu. Vadītāji ir latvieši - un šoreiz tas ir ne par labu. Ja es šādi pēdējā brīdī uzteikšu darbu (nerunāsim tagad par finansēm - dzīve pašlaik ir sadalīta līdz iestājekšiem un- pēc tiem - par to "pēc tiem" domāsim jūnija vidū), uz baigi pozitīvo attieksmi un sapratni no LV community var negaidīt. Principā tas arī nebūtu tik svarīgi, jo biznesu ar latviešiem (pēc pieredzes) - ja vēlies strādāt tomēr par pienācīgām Rietumeiropas cenām un dzīvot Rietumeiropas organizācijas līmenī - tāpat pēc pieredzes ilgtermiņā taisīt neatmaksājas, tāpat maksimāli ir jāiet vāciešu - vietējo vidē, jo tie būs tie, kuri ideālājā gadījumā būs mani skatuves darba devēji. Vienīgi , mūsu ir tikai 2 miljoni un Vācijā vien sajūta, ka puse no emigrantiem. Man taču ir vēl mūzikls "Eslingena". Un tur viens no organizatoriem ir Bonnas mūz. skolas vadītājs. Mans gājiens nepaliktu nepamanīts. Vai man tas diži ko lielās līnijās maina, droši vien, ka ne, bet...
Lasot "Dievietes" saturu, cenšos kkā nomierināties par to bardaku, kas te izveidojies. Šorīt piecēlos (kas jau ir labi!), ieskatījos e-pastā, kur ziņas par iestājeksāmeniem, sapratu, ka nu vairs galīgi nav joku. Divi pirmie raundi salikti vienā dienā. Tā ir, ja piesakās divām studiju programmām. Ja godīgi, man ir aste kājstarpē jeb drīzāk pārāk liela realitātes apziņa - tā ir Eiropas lielākā konservatorija. Uz vokālistiem maģistriem stājas ap 100 cilvēku uz 5-10 vietām. Man starp visiem crazy aziātiem, vietējiem vāciešiem reāli šanču tikpat kā nav. Jāsaka ir atklāti - līdz šim es dziedāšānā esmu izbraukusi un kaut kādā mistiskā kārtā tikusi darbos ar profesionālajiem koriem tikai uz dabas un Rīgas bāzes pamata. 26 gadi nu ir slieksnis. Vai nu tālāk uz nekurieni (t.i., mācīt notis bērniem un vadīt detonējošus amatierkorus - atcerieties, izcili amatierkori ir tikai Latvijā) vai ko mainīt - tagad vai nekad. Līdz šim visi bija teikušī - uh, ah, skaista balss, trenē tik tehniku, vingrinies, viss ir ok. Komfortiņš. Es jūtot, ka nekur tālu tas neaizvedīs, protams, pamanījos sapazīties kaut kādā internetā pagājušajā vasarā ar vienu cilvēku, kurš izrādās viens no Vācijas vadošajiem diriģentiem. Pagājuši teju jau 8 mēneši. Pamanījos iemīlēties. Labi, tas tā, pašlaik svarīgākais, kā šodien, saprotot, ka iestājekšiem jāsagatavo 10 (!) ārijas, pašlaik svarīgākais ir profesionālais. Būsim reāli. Man vēl ir mēnesis. Pa to pie labiem apstākļiem var izdarīt daudz. Bet NE tik daudz, ka uzlekt burtiski 5 līmeņus augstāk, iespējot progresu, kādam bija jābūt jau iepriekšējos gados. Labi, es joprojām turos pie idejas, ka nav starpības, vai dabūsi darbiņu 26 vai 30 gados. Tas jā, bet man pašlaik ir runa par studiju vietu. Nē, ne tāpēc, ka man baigi vajadzētu konservatoriju, bet gan tāpēc, ka vajag jumtu virs galvas, statusu, apstākļus, kontaktus. Vācijā izglītība ir par brīvu. Konkurence iestāties nenormāla. Studenta statuss izcils - brauc par brīvu, dzīvo relaksēti, nemaksā apdrošināšanas, vārdu sakot - man tik svarīgie praktiskie aspekti principā būtu sakārtoti. Tas IR svarīgi. Lūk. Janvārī biju uz konsultāciju pie vienas no vok. ped. Ķelnes kondženē, šajā pašā, kurā iešu sevi tagad izsmiet:) - viņa pateica, ka šanču nav un nesaprotot, ko es līdz šim vispār esmu darījusi. Jājā, balss, jājā talants, bet, ja 26 gados neesi vēl uz MET skatuves, principā - NEXT. Baigi traki bija to dzirdēt, bet nu neko. Paralēli visām sirdslietām, diriģents uzstāj, ka tomēr jāmēģina. Paņēmu dažas privātstundas pie citas konservatorijas pasniedzējas. Jēgas īpaši nebija, jo cilvēks negribēja iespringt - bet muzikāla esmu pati, man vajag metodisku darbu - ar KATRU skaņu - TEHNIKU! Sapratu, ka kondženē es baigi neattīstīšos- bet- atkal - man vajag jumtu un kontaktus, praksi, skatuves, koncertu iespējas, kuras tomēr nāk tad, ja esi sistēmas sastāvā. Nē, ne jau tāpēc, ka tajā labāk attīsties (tieši pretēji - cik daudz izciliem dziedātājiem diploms ir pēdējais, kas viņiem ir), bet tāpēc arī -
ka esmu ne-vietējā- man ir jāstrādā 2x vairāk, jo es sāku no nulles, un konservatorijas vide ir labs atspēriena punkts. Labi. Raudāju par to janvāra konsultāciju, likās, ka jāmet viss pie malas. Tomēr neapstājos. Caur latviešu paziņu atradu vok. pasniedzēju (haha, Māstrihtas apgabalā) par kuru daudz kur biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet, galvenokārt, dzirdējusi pati savām ausīm, kā cilvēkam no principā nekā parādās balss. Ziņkārībā aizbraucu. Viņai piedāvāts Džuljardā Ņujorkā pasniegt, viņa atteica. Piedāvāts strādāt La Scalā, atteica. Ņēmu šāda veida pasniedzēju kā atskaites punktu - ja viņa vēl teiks, ka vilciens aizgājis, tad arī domāšu... VIņa neteica. Viņa pateica, ka man nav variantu - JĀCĪNĀS. Un sāka kārtot balsi tā, ka es nesaprotu, no kā baidīties vairāk - Verdi vai Catalani. Pašlaik ir tā, ka man ir ļoti, ļoti bail par iestājekšiem, jo es REĀLI zinu, ka tas nav REĀLI. :) Bet es gribu mēģināt. Pateicoties šai pasniedzējai, kura kaut kā mistiski grib, lai es tomēr sev noticu, man varbūt pirmo reizi dzīvē ir parādījies draivs. Pirmo reizi - uz dziedāšanu (ha, un man ir bakalaurs vokālajā mākslā- es vēlreiz saku -viss uz dabu, šarmu, aktivitātēm, skatuves pieredzi, bet ne kripatiņas metodiska darba! kopš es Nīderlandē "Mateja pasiju" uz skatuves no lapas nolasīju, kā arī mikrohromatikā neviens nepamanīja, ka notis redzu pirmo reizi un vnk ķeru pēc sajūtas, šaaaausmīgi atslābu). Man ir mēnesis un nedēļa laika. Mans sapnis būtu tikt kaut tikai uz 2. raundu. Ko tas nozīmē tagad? Tāpēc pieteicos arī uz bakalauru diriģēšanā. Lai nav visas olas jau predestined bezcerīgā groziņā. Bet arī ar diriģentiem joki ir pamazi. Man principā ir jāvingrinās KATRU dienu, balss, tehnika, kaut kā mistiski jāsaprot repertuārs (jo tie Bahiņi un Hendelīši, ko bez ķermeņa vīteroju līdz šim, pilnīgi noteikti NAV variants iestāšanai - principā mans viss vecais repertuārs ir jāmet nost! un iestājekšiem man vajag tikai 10 jaunus skaņdarbus!:D ), un diriģēšanai johaidī - harmonijas iestājeksāmens - kad pēdējo reizi nodarbojos ar harmoniju? 2010. gadā vidusskolā! Senās atslēgas? jā, partitūras spēlē 9. klasē, 2006. gadā, augstākais divbalsīgi. Ķelnei senajās atslēgās jāspēlē 4balsība! :D Par pašu diriģēšanu kā tādu, tur pašlaik vnk no comments. :)
Vārdu sakot, man ir jāsēž, jāguļ uz vai zem klavierēm. Bonnā klavieru telpas ik pa brīdim ir aizņemtas. Tas man neder, man nepieciešams vingrināties katru dienu un regulāri, bez izlaišanām. Man ir iespēja līdz eksāmeniem dzīvoties pie Viņa. Te ir 2 klavieres un 3 harmoniji, ja vajag, bet, galvenais - telpa, laiks un komforts -
perfekti apstākļi vingrināšanai. VIss būtu super, tikai ziepes ir tādas, ka pirms mēneša izdzīvošanas nolūkos pieteicos darbiņam Bonnas mūzikas skolā. Viņš dzīvo pie Ķelnes. Izbraukāt var, bet tas nozīmē, ka ceļu izmaksu dēļ sausais atlikums būs burtiski pāris eiro + dārgā enerģija un laiks ceļā, kas principā noņem dienu no vingrināšanās nost. jau tā 1 diena nedēļā man paiet braucienā uz Holandi pie skolotājas - +/- 8 stundas. Vēl divas dienas zaudēt ceļā uz darbu ir kaps, tikpat labi varu arī nestāties. Tad nu rītdien braucu uz Bonnu, ņemu pie dziesmas mājas šefus, lai iedod pasākumu sarakstus - atkarībā no tā - cik ļoti pieejamas/nepieejamas klavieres maijā man ir Bonnā, skatīšos, ko darīt ar mūzikas skolu. Ja pārsvarā ir pieejamas, dzīvoju ne-komfortiņā Bonnā, bet vingrinos u braucu uz mūzikas skolu. Ja nedēļā kaut 2 dienas nav pieejamas, man ir reāli jābrauc pie viņa - viņš ir prom savā operprojektā Leipcigā - un māja ir tukša, tā vien aicinot izmantot šo ārprātīģi svarīgo laiku šeit. Ar Bonnas skolu līguma man nav, bet tas ir vakars - pēdējā brīdī atteikt sarunāto darbu. Vadītāji ir latvieši - un šoreiz tas ir ne par labu. Ja es šādi pēdējā brīdī uzteikšu darbu (nerunāsim tagad par finansēm - dzīve pašlaik ir sadalīta līdz iestājekšiem un- pēc tiem - par to "pēc tiem" domāsim jūnija vidū), uz baigi pozitīvo attieksmi un sapratni no LV community var negaidīt. Principā tas arī nebūtu tik svarīgi, jo biznesu ar latviešiem (pēc pieredzes) - ja vēlies strādāt tomēr par pienācīgām Rietumeiropas cenām un dzīvot Rietumeiropas organizācijas līmenī - tāpat pēc pieredzes ilgtermiņā taisīt neatmaksājas, tāpat maksimāli ir jāiet vāciešu - vietējo vidē, jo tie būs tie, kuri ideālājā gadījumā būs mani skatuves darba devēji. Vienīgi , mūsu ir tikai 2 miljoni un Vācijā vien sajūta, ka puse no emigrantiem. Man taču ir vēl mūzikls "Eslingena". Un tur viens no organizatoriem ir Bonnas mūz. skolas vadītājs. Mans gājiens nepaliktu nepamanīts. Vai man tas diži ko lielās līnijās maina, droši vien, ka ne, bet...
Vārdu sakot tā: rītdien braucu uz Bonnu, skatos klavieru pieejamības sarakstus un, pasaule mani var griezt otrādi, bet mana prioritāte būs iestājeksāmeni. Kāpēc? Tāpēc, ka es vēlos nodarboties ar mūziku. Nē, ne ar pedagoģiju vai piedziedāšanu - ar mūziku. Uz skatuves. Nesanāks? OK, bet šobrīd reāli ir pēdējais brīdis mēģināt.
"Wenn du was schaffen willst, musst du das Risiko einnehmen und investieren, es geht nicht anders." - Šefs
Njā, Šef