Lai vai kā, bet skumjās tomēr tiek radīts daudz vairāk, kā priekā. Kad es skumstu, vai man kaut kas nepatīk, vai kas nokaitinājis, ārā nāk tādas lietas, ko gribēdama priecājoties nekad neiedomāšos, neuzskribelēšu vai nenospēlēšu. Sāk gandrīz ka vai šķist, ka skumjas ir mans dabiskais stāvoklis. Kad priecājos, tad tiešām daru to no sirds, bet tas, kas paliek pēc tā, nekad nav tik spilgts (cik nu kaut kas vispār vēl mūsdienu pasaulē, kad viss jau ir uzrakstīts, pateikts un izrunāts), kā par kaut ko cepoties. Chills uz mani nestrādā. Varu normāli noimprovizēt par maza bērna nāves tēmu, kamēr pārlaimīgas sievietes rozā brilles tiks ilustrētas visai pablāvi. Klausos te to mūziku audiogrāmatai, johaidī - viss redzams kā uz delnas.
Un ir tikko pāri pusnaktij, man šodien paliek 23.