"Vecāko klašu skolēna vecumposma psiholoģiskās īpatnības: par galvenajiem darbības veidiem agrajā jaunībā kļūst darbs un mācības. Vieni jaunieši turpina mācīties vidusskolas vecākajās klasēs, citi - profesionāli tehniskajās skolās, savienojot ražošanas darbu ar mācībam. Šajos apstākļos un to ietekmē noris raksturīgas pārmaiņas jauniešu intelektuālajā un tikumiskajā attīstībā. Jaunatne šajā vecumā iestājas VĻKJS rindās un līdz ar to aktīvi iekļaujas cīņā par lielu sabiedriski politisku un valstisku uzdevumu veikšanu. Jaunie dzīves apstākļi, jaunais stāvoklis kolektīvā, skolā, iestāšanās komjaunatnē, nopietna sabiedriskā darba praktiskās pieredzes apgūšana izvirza vecāko klašu skolēnam pavisam jaunas un pietiekami augstas prasības, kuru ietekmē veidojas viņa personība." /V. Kruteckis, "Skolēnu mācīšanas un audzināšanas psiholoģija/
Vai man vēl turpināt, jeb pietiks ar šo pašu? PILNAS bibliotēkas padomju laiku grāmatu, un daudzi, nespējot atšķirt normālu literatūru no pilnīga trasha (šīs spējas nepieciešamību brīvās LV augstskolā par uzsveramu un gana svarīgu uzskatījis līdz šim tikai viens (!) pasniedzējs, baigi daudz, vai ne?), vēl ņem un šo izmanto. Kā mēs varam gribēt būt tur Eiropā, būt tur nez cik attīstīti un mūsdienīgi, demokrātiski, utt, utjp., ja joprojām ir PILNI plaukti ar šādām grāmatām?
Jāpiekrīt simtreiz dzirdētam teicinam, ka pa 20 gadiem esam iemācījušies, kā mājas ārpusē nomainīt karogu no sarkanā uz sarkanbaltsarkano. Ar to arī mūsu stāstiņš ir izstāstīts un dziesmiņa nodziedāta.