Kamēr Mirabela bija koncertā ar Miku (jā, Mikam bija jaungada koncerts Florences operā), es vecgada vakaru pavadīju pie datora, skatoties pārraides no Latvijas. Pēc jaungada iestāšanās un himnas skanēja "Dvēseles dziesmu". Tā bija dziesma arī tēta bērēs. Rezultātā visu pēdējo šejienes vecgada stundu (LV laiks ir stundu uz priekšu no šejienes) noraudāju, arī, redzot Rīgas uguņošanu, kuru līdz šim vienmēr vēroju, skrienot ārā no mājas, knapi, knapi savācos iziet ārā no aizvērtu durvju istabas pēdējās 2016 minūtēs uz virtuvi, kur Mirabela gatavoja mielastu un darīja VI-SU, lai kaut kā mierinātu. Es sapratu, ka tur neviens neko nekad nekā nevarēs palīdzēt. Tāpēc kaut kā savācos uz pēdējām minūtēm, ieķērām Limoncello (Itālija taču) un nolēmu, ka tomēr būs jauki. Jaungads pienāca ar brīnumsvecītēm uz balkona, pārpildītu vēderu un riktīgu jautrību. Es gribu šogad dzīvot uz pilnu potenciālu
Labrīt jaunajā gadā, pašlaik turpinām šausmīgo izēšanos, uz urrā aiziet tiramisu (ĪSTS, nevis padjobka:) ) un moška ķersim arī šampanieti, šodien vēl ir svētki - jauna diena, jauns gads.
Labrīt jaunajā gadā, pašlaik turpinām šausmīgo izēšanos, uz urrā aiziet tiramisu (ĪSTS, nevis padjobka:) ) un moška ķersim arī šampanieti, šodien vēl ir svētki - jauna diena, jauns gads.