Protams, nav viegli tomēr pavisam līdz galam pielāgoties pāris nedēļu kopdzīvei otram cilvēkam, ar kuru draudzība izveidojusies caur whatsapp balss ziņām, un ļoti, ļoti redzu, cik izmisīgi man gribās neatkarību, un vispār šodien tāds lietu saslēgšanās laiks: es esmu pret nabadzību, patiesībā es to vienkārši nevaru ciest un tā man ir pretīga. Es uzskatu, cilvēkam NAV jādomā par naudu, nauda ir pilnīgi nesvarīgi bleķi un makulatūra, ir jādomā par lielām lietām, svarīgām, jāklausās mūzika, jālasa dzeja, jādara lietas, kas patīk, jābauda dzīve, un nauda ne-drīkst stāvēt ceļā. Man ir totāla antipātija pret mūsu Eiropas pusi tādēļ ka cilvēks sitas slims palikdams, un vienalga nu ne-var normāli izdzīvot. Tā tam nav jābūt un tieši tāpēc, visus pēdējos gadus redzot, ka var dzīvot arī civilizēti, mierinājums - ja nesanāks Rietumos, vienmēr varu atgriezties mājās - tas nav mierinājums, drīzāk - bieds. Kāpēc mani vecāki, augsti inteliģenti cilvēki, bija spiesti skaitīt centus un kārties, lai nodrošinātu man studijas? Atklāti sakot, es vispār nesaprotu, kā mans tētis Latvijas apstākļos to panāca, ka man par naudu izdzīvošanai ārzemēs ir jasāk domāt tikai tagad. Viņi bija fantastiski, un es nedrīkstu mūs visus piečakarēt. es gribu palīdzēt Latvijai, bet to varu izdarīt tikai tad, kad pati esmu kaut cik sakarīgā līmenī. Es gribu būt laba pasaulei, bet to varu tikai tad, kad pati jūtos labi un apmierināti*
Neesmu arī pieradusi čupoties, dzīvot kolhozā, risināt sadzīves jautājumus, ak dievs, cik tie ir garlaicīgi.. nāku no mazas ģimenes, esmu vienīgais bērns, kuram pat mūsu apstākļos patiesībā bija viss, un, galvenais, sava telpa, nekādu judgementu, vispār uzaugu ar teātri, mūziku un literatūru, un tas ir vienīgais, kas man šajā pasaulē vispār liekas vērtīgs un uzmanības vērts. Neskaitot pārejošās attiecības ar citiem cilvēkiem. Bērni - cits jautājums, bet tas pašlaik nav aktuāli. Man pēc šī aizejošā gada notikumiem ir jāiemācās, kā pastāvēt vienai šajā pasaulē. Un ne tikai izdzīvojot - dzīvojot. Jā, man ir standarti un paldies Dievam, ka vecākiem pietika prāta tajos ieguldīt, un arī uz skolu normālu aizsūtīt. Jā, tagad ir grūti, jo izrādās, pasaule negriežas tikai ap mani un individuālās uzmanības pārpilnība bērnībā un pusaudža gados mani ir nedaudz apstādinājusi kādas attīstības aspektā, BET..
BET..
Neesmu arī pieradusi čupoties, dzīvot kolhozā, risināt sadzīves jautājumus, ak dievs, cik tie ir garlaicīgi.. nāku no mazas ģimenes, esmu vienīgais bērns, kuram pat mūsu apstākļos patiesībā bija viss, un, galvenais, sava telpa, nekādu judgementu, vispār uzaugu ar teātri, mūziku un literatūru, un tas ir vienīgais, kas man šajā pasaulē vispār liekas vērtīgs un uzmanības vērts. Neskaitot pārejošās attiecības ar citiem cilvēkiem. Bērni - cits jautājums, bet tas pašlaik nav aktuāli. Man pēc šī aizejošā gada notikumiem ir jāiemācās, kā pastāvēt vienai šajā pasaulē. Un ne tikai izdzīvojot - dzīvojot. Jā, man ir standarti un paldies Dievam, ka vecākiem pietika prāta tajos ieguldīt, un arī uz skolu normālu aizsūtīt. Jā, tagad ir grūti, jo izrādās, pasaule negriežas tikai ap mani un individuālās uzmanības pārpilnība bērnībā un pusaudža gados mani ir nedaudz apstādinājusi kādas attīstības aspektā, BET..
BET..
Vēl ir dzīve. Jaunība. Skaistums un spēks. JĀ. Paldies Jums visiem par visu!
*iekšējais stāvoklis neatkarīgs no apkārt esošajiem notikumiem + civilizēta apkārtējā vide