Carpe · Diem

Braukāju ar riteni, tumsā laternu ielenkumā ir visforšāk, šķiet, arī viss kaut kā raitāk ripo, aukstajam gaisam sitoties sejā nāk atpakaļ bērnība, kaut kā viss sasaucas, kāpēc esmu tik traģiska personība, kāpēc liekas, ka pasaulei jāgriežas ap mani, nujā, vienīgais bērns, centrā mājās, centrā skolā, elite saucamā, bet tagad taču pasaule ir daudz lielāka, vientuļāka, un reizē mums ir jāmeklē kopīgais, ne atšķirīgais,
kur būs mana vieta?
Ēdu
Mēģinu gulēt, reizēm sanāk, reizēm ne
Visvairāk mēģinu sākt kaut ko darīt un atstāt pagātni tur, kur tai jābūt - past is the place of reference, not the place of residence,
Florence ir tiešām skaista, un te laiks iet ātri, par ātru, jo par tevi rūpējas un tev nekas nav jādara un ne par ko jādomā,
Izņemot sīkumu- nākotni
Dzīvē ir jāuzstāda pareizās prioritātes, kaut gan es nesaprotu, kura ir lielāka laime - mūzika vai ieritināties pie kāda?
Mūzika jau laikam, tu esi viens, tāpat kā piedzimstot un nomirstot, un atbildīgs tikai par sevi, un, galvenais, tad ir vieglāk atcerēties, ka tas, kā es jūtos, ir ļoti mazā mērā atkarīgs no tā, kas man notiek apkārt. Tikko tavā pasaulē ir kāds cilvēks, bīstams ir kārdinājums, atbildību par savu well being uzkraut viņam
Vispār es viņu mīlu, bet to jau jūs zināt,
Es gribu iemācīties to beznosacījuma mīlestību, no expectations, stāvēt pāri- sasodīts, tas gan vienreiz būtu sakarīgi