Kad ieraudzīju sevi bildēs, es reāli nobijos no tiem maisiem zem acīm un skaidri redzamām novecošanās pazīmēm regulāra bezmiega un stresa rezultātā. Tas viss ir reāli uzrakstīts uz sejas, un ja to pat pamana citi, ne tikai es pati, kaut kas ir jādara, lai to jaunību tomēr tā neizčakarētu. Mani te māca nebūt problēmai, bet būt to novērotājai. Ja uz lielāko daļu maniem jautājumiem un bailēm, protams, atbilžu nav, dažas tomēr ir atnākušas: ir jāguļ. Un jākustās. Šīs divas lietas ir pilnīgi skaidras un neapstrīdamas, labi, ka vismaz kaut kas, pie kā pieturēties, lai kaut kā tiktu no šī visa ārā. Ar gulēšanu ir tā, ka ļoti svarīgi, kurā laikā aiziet gulēt, that really makes a difference. Es mēģināšu, pie Mirabelas esot, savākties. Jau par vienu nakti, kad aizgāju gulēt laicīgi, un, neskatoties uz agra rīta bezmiega stundām, tomēr kaut kā novilku līdz 11iem, esmu ļoti pateicīga, un viss uzreiz liekas citādāks