Draudzene
19:58
Kā veicas ar domu kārtošanu? ;)
Ilona Popova
19:59
Guļu ,klausos smuku mūziku, skatos seriālus un lasu, ka
, ka - "Iepazīt savu cēlāko būtību - dievišķo garu, kas jūsos mīt - vienīgi tas ir svarīgi." :)
Draudzene
20:06
Aha! Izklausās diezgan vertikāls piegājiens! :)
Ilona Popova
20:07
Laikam mūzikā citādi nemaz nevar...
Draudzene
20:09
Jā, šajā profesijā paļauties tikai uz sev nevar. Jātic augstākiem spēkiem. Kaut gan visās profesijās jau :)
Ilona Popova
20:09
Aizvien vairāk pārliecinos, cik mūzika ir īpaša profesija. Nedrīkst kāpt uz skatuves un pretendēt uz kā pateikšanu cilvēkiem, ja nav sajēga par to, ka neesam vieni uz šīs pasaules...
Draudzene
20:11
Jā, jo galu galā arī tas augstākais ir devis talantu un spējas mūzikā. Kurš katrs to nevar.
Ilona Popova
20:11
Tā ir. Tīri no loģikas viedokļa - ja tu piedzimsti jau ar talantu, ir jābūt kādam, kurš tev to ir devis - stulbi/vienkāršoti, bet reāli :)
Protams, ne visi ir pietiekami veiksmīgi vai uzņēmīgi, lai to realizētu, bet vnk ir jāmēģina..līdz tiem 30, tas kkā īpašs skaitlis man liekas
priekš sevis
Draudzene
20:12
Deadline :D
Ilona Popova
20:13
Jā, Austrumeiropā jau 25 g.v. jābūt Dievam,bet te... saprot, ka kvalitāte un apjēga nāk ar gadiem.
Arī tāpēc ļoti gribētos palikt šai pusē..kur nav age pressure, family pressure, kur viss ir tik relatīvs, ka var mierīgi elpot
Kur par darbu tu saņem, kur vari normāli dzīvot savu dzīvi, jā, varbūt cilvēki ir virspusējāki, bet priekš tam man ir mūzika, caur kurieni varu satikt/esmu satikusi dziļākus ūdeņus..
Draudzene
20:17
Skan labi. Izskatās pēc vienas sakārtotas domas! ;)
Jā, ja tā paskatās, tiešām labi. Kaitina tie jautājumi - Tu vēl esi viena? Kapēc Tev nav draugs??
😡Kaut kāds stulbs spiediens. Kā man draudzene pirms braukšanas - diplomi tas ir labi, bet tomēr papīri ir papīri. Kaut kad jāsāk dzīvot arī! :D
Ilona Popova
20:18
:D nu mūsu Eiropas puses padomju mantojums tas ir. Noteiktā vecumā jau jāsēž pie plīts ar sīčiem un papīriem jābūt nokārtotiem. Jā, var arī tā.. man gan liekas, ka atsēdēties un diplomu pie sienas par "nopelniem bagāto psrs mākslinieku" var dabūt arī vēlāk. Jaunība ir VIENA, man žēl, ka mēs to nesaprotam. Skatos uz sevi spogulī, jau ir nedaudz,nedaudz dažas rieviņas parādījušās - tas notiek TIK ātri. Es saprotu savu diriģentu, ka viņš kad dzīve uz otru pusi iet, vēl grib pa-izklaidēties ar to, kas ne par kādu naudu nav nopērkams- jaunību...
Vēl, sakarā ar attiecībām: es ar savu profesiju un savu emocionalitāti tomēr nedrīkstu būt kopā ar tādu vīrieti, par kuru sapņoju - milzu personību, monstru, dominanto, kurā šausmīgi samīlēties.. - jo tad es pārmīlējusies gribēšu ar viņu sēdēt, un, ja kas noies greizi, nevarēs atkal padziedāt vai neko negribēsies..attiecībā man laikam vajadzēs miermīlīgo, stabilo, kuru mīcīšu kā mālu un pakārtošu savai mūzikai.. traki skan, bet..
Draudzene
20:20
Bat kur tad Tu ņemsi materiālu dziedāt par patiesu mīlestību? Kā varēsi iejusties šādos tēlos, ja nebūs, ko patiesi vizualizēt? :o
Par kaimiņu, mīļāko?
Ilona Popova
20:20
Esmu to mīlestību piedzīvojusi, tā kā šis tas jau sakrāts, kā arī piedzīvoju tagad - jāsaka. Es mīlu to veco krabi. Un tieši tāpēc ļauju viņam būt un viņš - man.. lai mīlētu, nav jābūt kopā... varbūt tieši pretēji..
Ikdienā man vajadzēs cilvēku, kurš man pēc konča ēst uztaisīs, nosegs finansiālos caurumus (nepārproti, nevis uzturēs, bet - būs tad, kad man ar savas profesijas specifiku varbūt nebūs projektu vai koncertu), kurš pavadās, kurš parūpēsies... mierīgā mīlestība.
Kurš neskries pie citām, kā krabis - ar viņu kopā tikai trakā izvēlētos būt. Es negribētu veci, kurš konstanti ir nemierā, kurš meklē sev jaunas iedvesmas un grib būt noteicējs, gluži - kā es..
Kopā ir jābūt pretpoliem.
Nu tik tālu esam.