Carpe · Diem

Patiesībā es visu ļoti labi zinu - es nevingrinos pietiekami, es nezinu, kas tas ir par misunderstandingu manas dzīves laikā izveidojies, ka dziedāšanai jau nevajag tik daudz vingrināšanās - nujā, jo vienmēr kaut ko nolasu no lapas, kad vajag, vienmēr izeju uz šarmu, dabu, intuīciju, muzikalitāti, mīlestību uz mūziku, bet sasodīts, ir jābūt arī tehnikai. Kā es varu sagaidīt, ka nospēlēšu 40minūšu klavierprogrammu uz 10, ja nevingrināšos? Vingrinājos un nospēlēju, vēl tagad mutes ir vaļā. Nu kā man var tik ļoti pietrūkt intelektuālo resursu, ka es sagaidu, ka dabūšu darbu vadošajos pasaules kolektīvos, ja es NEVINGRINOS? Un ja pārāk esmu pakļāvusies Rietumeiropas izlutinošajam pozitīvismam?
Viss. Ir kaut kas jāmaina. Šodien, caur asarām, TAGAD. Jo reāli nekā neloģiska neizdevušamies auditionā tiešām nav. Skrēju šodien sāpošu kaklu viena pati vakarā pa mežu tumsā ar "Aicinājumu" austiņās

Un ziniet, kas varētu būt vēl sliktāk? Ka manis te nebūtu. Ka es visu nogrieztu, vēl nesākušos, sēdētu jau tagad bērnudārzā Latvijā un stāvētu pie plīts, paralēli auklējot mazo. Nē, es neko nesaku, nekas nav slikti, un viss ir labi, ja vien cilvēks ir laimīgs, bet mana laime..laikam ir tieši tā, vienai, ārzemēs, sitoties, un patiesībā īstā sišanās ir sākusies tikai šogad. Bet vai kas ir par gŗūtu, ja tu seko savam sapnim, ko? Lai cik klišejiski tas arī nebūtu?
Un vēl... viss varētu būt vēl sliktāk, ja es tiešām te reāli būtu viena, bet, sasodīts, man ir pasaules līmeņa diriģents, kurš par mani iestājas, kurš raksta uzmundrinošas ziņas, kurš ar mani ņemās, man ir apkārt latviešu centrs, nu labi, nu nevar viņi notis nodziedāt, zato tie tomēr ir savējie, un mums reizēm tiešām iet jautri, man ir draugi Eiropā, Ziemassvētkos braukšu pie tuvākās draudzenes uz Itāliju.. viņa vispāŗ katru dienu ar mani noņemās, un ir izsitusies no Rumānijas nabadzības līdz ikdienai kopā ar Zubinu Mehtu, un viņas pirmais veiksmīgais auditions, starp citu, bija tikai 28 gados...

AIIIIIIIIII