Nevar jau vienmēr visur tikt iekšā un visur paveikties. Skatos uz citiem, kuri kaut kur stājas n-tās reizes, sūta visādus pieteikumus, netiek, un.. ko tad es te vispār čīkstu, iestājos sazin kur un pēc tam neaizeju, apstiprina uz sazin ko un pēc tam neaizbraucu. Izdaram secinājumus, kaut ko mazliet pamainām un ejam tālāk. Tas vienkārši ir vēl viens belziens pa pieri: ir jāatgūst forma. Interesanti, kā gan lai to nepazaudētu, ja jau otro gadu tiek dzīts konkrēts fufelis? Jau tā vēl esmu saglabājusies apbrīnojami labi, un arī ārzemes vēl ņem pretī.
Visam savs laiks tātad.
Visam savs laiks tātad.