Tā vietā, lai kaifotu Berlīnē, dzīve piespēlēja skaistu alternatīvu, 6stundīgu sarunu ar vienu no manām tuvākajām draudzenēm. Abas cīnamies pa ārzemēm, ar mērķiem, sapņiem un domām, reizēm abām ir totāls stress par nākotni, vēl ne darba, ne vīra, katrai savas studiju, karjeras un sirdslietu peripetijas, bet ziniet? Mums mūsu gados darbu un vīru nevajag. Darbu negribam bērnudārzā notis bakstīt par zemāku atalgojumu kā R-Eiropas bezdarba pabalsts, kā arī vīrs nu tomēr nederēs katrs uz stūra sastaptais vidējais parastais. Mums vajag un mēs gribam cīnīties par saviem sapņiem, un Dieva dēļ, neiesēsties bezperspektīvā situācijā, mēs gribam dzīvot, un darīt to skaisti, un arī pie plīts vēl atstāvēties un pamperus mainīt paspēsim. Jaunība ir TAGAD, tas ir mūsu laiks, un tā, kā ir tagad, nekad vairs nebūs, tieši tāpēc labāk nedrošāk, bet- skaistāk un pilnīgi noteikti augstāk un vairāk.
Un, ja nekas nesanāks, mēs būsim mēģinājušas,
un jā, būs arī tie bērni,
un mums viņiem BŪS, ko stāstīt
Un, ja nekas nesanāks, mēs būsim mēģinājušas,
un jā, būs arī tie bērni,
un mums viņiem BŪS, ko stāstīt