Bet viens gan: šodien sēdējām ar manu foršu draudzeni pie upes, un mūsu palieņu izklaidēm ik pa brīdim pievienojās arī mazi zvirbulīši, pienākdami tik tuvu, kā nekad vēl neviens tik mazs putniņš cilvēkam nebija pienācis (vismaz manos novērojumos ne). Un mielojās ar drupačiņām. Tik skaisti, vienkārši, tik maza un mīļa radībiņa, bez visām šīm problēmām "kur būt, kā būt, ar ko būt un vai vispār būt". Radība vienkārši dzīvo, nevienam nedarot ļauna. Kamols kaklā no šī skaistuma un labsirdības. Ai, johaidī, ja arī mēs tā mācētu... ja būtu laimīgi, pašpietiekami, paēduši, darītu to, ko gribam, nevis, ko kādam vajag, lai priecātos, nevis nopelnītu (un reizē!!! nopelnītu).. dream on.