Carpe · Diem

Diena pēc bērēm. Bija skaisti, cik nu skaisti tas var būt. Dainis un Priede noorganizēja un šajā laikā padomāja praktiski par visu, man bija tikai truli jāmāj -piekrītu, -nepiekrītu. Diena bija jauka, saulaina, bez lietus, taču arī ne pārāk karsta.
Man bija ļoti bail ieraudzīt tēvu mirušu. Ar visu savu būtību biju pret bērēm kā tādām, kāpēc ir visiem jāstāv apkārt mirušam ķermenim, cilvēka taču tur vairs nav, kāpēc sevi baidīt, kāpēc rīkot milzu ceremonijas, kāpēc, kāpēc tas viss vispār ir vajadzīgs. Es negribēju redzēt savu tēvu mirušu, es vispār neko negribēju redzēt, negribēju, lai cilvēka apvalks visu mūžu rēgotos acu priekšā, KAM tas ir vajadzīgs, vai viņš būtu gribējis, lai viņu atceros tādu...
Taču beigās saņēmos. Priedes rokā asinis vairs netecēja, bet es saņēmos un iegāju pie viņa. Redzēju viņu. Viņš bija mierpilns. Pat laimīgs... Priede teica- skaties taču, viņš smaida!

Sāku lēnām aptvert, ka viss, tas ir VISS.
Es, kā mīļais tētis - arī pašlaik jūtos kā apgrūtinājums. Man ir labi te, pie Priedes, taču- arī viņai ir savas lietas, darbi, un galu galā, savi bērni, kuri tūlīt būs te, mazdēls, kurš te dzīvojas, uzmanība aiziet viņiem un es vienkārši, zinu, viņai negribot bet- es jūtos palikusi pavisam viena.
Jo visiem galu galā ir savas ģimenes, savi vistuvākie, taču mani vistuvākie nu jau abi ir prom.. jā, tantes, onkuļi, draugi - jā, tie ir, bet tas nav TAS...
Svēti ticu, ka vienīgās patiesi beznosacījuma mīlestības attiecības ir tikai starp vecākiem un bērniem. Un es nezinu, ko ar to iesākt.