viņa atnāk un saka
būs tev kā toreiz
stāvēsi saules pielietā upē
lobīsi sudraba zvīņas
gaiss smaržos pēc kalmēm
un vīstošām vīgriezēm
saule ripos pa kalnu
pļavu caurplūdīs
miglas piens
debesis uzputos mannu
būs tev kā toreiz
silta bezgalība plaukstā
tik iemācies
zaudējot
nemirt
šo uzgāju 6 dienas pirms tēta nāves
hmmm