Šoreiz brīvdienās Latvijā bija tā, ka es skaitīju katru dienu, jo ļoti NEgribu braukt prom. Saprotiet, dzīvot ārzemēs ir daudz vieglāk, ja uz māām vispār nebrauc. Tad kaut kā iekšēji pieņem, ka -
ok, tā tagad ir tava realitāte, tur, prom, veido savu dzīvi, reizēm pat jūtoties daudzmaz normāli /nu, pirmais gads Mastrihtā vispār bija ārpus konkurences - ta sbija nevis daudzmaz normāls, bet gan pats skaistākais dzīvē... mīlestība lūk, ko dara/,
bet, tiklīdz labprātīgi izvēlies atbraukt mājās un atkal pierasts pie šejienes, tā ir tāda world shaking, ka liekas, labāk nevajag
No otras puses, kas tā par mūžīgu nejēdzību, ka - mēs, atskatoties, nevis priecājamies par to, ka ir bijis skaisti skaisti, bet gan bēdājamies par to, ka tas ir beidzies.
ok, tā tagad ir tava realitāte, tur, prom, veido savu dzīvi, reizēm pat jūtoties daudzmaz normāli /nu, pirmais gads Mastrihtā vispār bija ārpus konkurences - ta sbija nevis daudzmaz normāls, bet gan pats skaistākais dzīvē... mīlestība lūk, ko dara/,
bet, tiklīdz labprātīgi izvēlies atbraukt mājās un atkal pierasts pie šejienes, tā ir tāda world shaking, ka liekas, labāk nevajag
No otras puses, kas tā par mūžīgu nejēdzību, ka - mēs, atskatoties, nevis priecājamies par to, ka ir bijis skaisti skaisti, bet gan bēdājamies par to, ka tas ir beidzies.
Tuvākie draugi satikti, mājās pabūts, ziniet, man tā Beļģija reāli jau ir līdz vienai vietai, bet es braukšu atpakaļ un mēģināšu. Paskumji bija, kad, jau pirmajā dienā iebraucot Latvijā, trepjtelpā satiku augšstāva kaimiņieni, profesori, vārdu sakot, inteliģenci. Viņa prasa - nu atpakaļ nebrauksi? Es tur kaut ko minstinos, apreibusi no māju siltuma, saku - nu kaut kad varbūt jau gribētos.. mūzika.. būs jau par pedagogu jāiet.. - viņa - pat NEDOMĀ braukt atpakaļ., pamēģini tikai atbraukt, nenolem taču sevi tā...
Patiesībā skumji.
Es vēl pacentīšos, bet nu reiz jāsaka jums atklāti - nav nekādas nojēgas, uz kuru pusi griezties.