Tomēr cilvēkam traumas neizraisa ārējā vide, kā dzīvniekiem - cilvēks pats sev ir baisākā trauma. Nekas cits mūs tā netraumē kā pašu pārdzīvojumi - attiecības, kas eksistē mūsos, pašu radītie priekšstati par pasauli, iedomātie tēli, ar kuriem komunicējam. Tātad mūsu adekvātums attiecībā uz apkārtējo pasauli ir ierobežots. Līdz ar to, ikvienam no mums neiroze stāv uz sliekšņa.
Njā, ne velti vislabāk ir gājis, kad esmu ieņēmusi pasīvo pozitīvismu, izvēloties neiespringt