Bija tāda lieta, ka mēnesi nekomunicēju ar L, tad sarakstīju garu e-pastu, laikam jau pieklājības pēc atbildēja, tad sakaifojos un sarakstīju vēl viskautko, un nu piespiedu bezkomunikācija atkal, ziniet, nē, reizēm viss ir ok, dzīvojot te ar sevi reizēm jūtos ļoti labi, sava rutīna, savs laika plānojums, bet reizēm, īpaši, kad uznāk tās lēkmjveidīgās panikas sajūtas, pat ne tik ļoti garīgi, cik fiziski, tad gan gribētos pie viena ieritināties un paslēpties, sasodīts, bet nevar, neko nevar, tiec vien galā pati
Ne pavisam pati, man ir tētis un Priede, un vēl pāris radiņi, savējie, ar kuriem tikpat kā nekomunicēju, un viņi ir vislielākā bagātība, nevis kaut kādi sirds/dzīveslauzēji holandieši
Ne pavisam pati, man ir tētis un Priede, un vēl pāris radiņi, savējie, ar kuriem tikpat kā nekomunicēju, un viņi ir vislielākā bagātība, nevis kaut kādi sirds/dzīveslauzēji holandieši