Sapratu tikko. Vislielākā vilšanās ir sevī. Nespējā palikt pozitīvai, neko nesagaidošai, mirdzošai. Pirmajā gadā Māstrihtā likās, ka esmu to iemācījusies. Negatīvais, loğiski, nāca,bet ne ju tāpēc viss jāgāž uz āru. Un bija, KAM mirdzēt. Likás, ka vēlme būt pozitīvam beidzot pàrsit iedzimto negatīvismu. Tāpēc arī viss nāca, viss bij tik skaisti,un 2.gadā sāka noplakt, savukārt tagad vispār nav tas lidojums, ne pat tuvu tam, kā bija.
Es gribu viņu redzēt. Viņš ir mana lielākā skola.
Es gribu viņu redzēt. Viņš ir mana lielākā skola.
Tik liekas gan...ka par vēlu jau.