Ko lai jums daudz pastāsta..
Esmu prom no Māstrihtas, pavisam. Antverpenē. Beļģijā. Mana pirmā diena, nakts bija kā bija, bet uz nenormālā noguruma pamata likās, ka pēc pamošanās agri no rīta var pat aizmigt,
viena no manām lielākajām vēlmēm un cerībām ir beidzot sākt gulēt.
Ardievas Māstrihtai pateiktas,
saprotiet, es nezinu, kā viss būs, bet ir jācer, ka viss ir pareizi.
Esmu lieliskā dzīvesvietā, gan Yvonne, gan viņš ir sajūsmā. Arī es. Te ir ļoti jauki, bēniņu stāvs, skola 12 min. attālumā ar kājām, laba atmosfēra, atpūtas krēsls mājīgiem mirkļiem, pāri ielai sporta zāle, veikali tuvāk kā mazajā Māstrihtā, nu jau arī ātrs internets,
saimnieciskie nosacījumi nevar būt labāki, to atzinām mēs visi, L teica - kur tad vēl, ja ne šeit, šādos lieliskos apstākļos..
Mēs ar Viņu, manu 2 gadu lielo mīlestību, izšķīrāmies skaisti un civilizēti. Viņš raudāja daudz vairāk, es toties pa visiem gadiem biju kārtīgi izraudājusies. Cik labi, ka viņš ir vecāks. Cik labi, ka noreaģēšana uz manām pēdējā laika negatīvajām emocijām, sakarīgu komunikāciju bloķējošām dusmām un aizvainojumu, protams, pamatotu, bet vienalga bērnišķīgu (jo var arī runāt. to esmu iemācījusies. var un vajag.), tomēr nenoteica šķiršanās norisi un nobeigumu,
viss beigās bija skaisti,
un arī tie vārdi.. bija. Vairāk neko nevar vēlēties
Bija vakariņas trijatā ar Anastasiju, diena uz jahtas, viss superīgi, vispār pēdējās 2 nedēļas Māstrihtā klātesošās Anastasijas dēļ bija lieliskas, kā viņa mani glāba, un ar L runāja, un galvenais ar rezultātiem,
pēdējās dienas pie viņa, ar lielām šaubām, cik ilgi vēl pie viņa palikt un to kaķi vilkt,
man viņa bija šausmīgi žēl, gribējās palikt ne tik daudz sevis, cik viņa dēļ, - par mani ta pofig, bet viņš... 50 gados būt šādā izmisumā un vientulībā... un tomēr es aizbraucu gandrīz momentāli. Ir jāgriež nost pagaidām, tā ir atbilde, ko esmu atradusi kā vienīgo izeju un tikai tā var cerēt ka kādreiz varbūt patiesi nav nojausmas kad atkal sākt elpot un iet uz priekšu.
Gribu, lai vēlāk viņam būtu vismaz viens draugs, bet uz tad mūžu... Es jau gaidu to brīdi, kad sirds būs brīva un varēsim tikties...
Manī gandrīz vairs nav dusmu, un kaut kā viss skaisti pabeigts, lūdzot piedošanu, negaidīju, un neko daudz skaistāk vairs nevar vēlēties.
Vispār viena no skaistākajām lietām dzīvē ir šķiršanās skaisti. Iemīlēšanās pati par sevi jau ir burvīga, taču šķiršanās - par skaistu to varam padarīt mēs.
Aiziet ar dusmām nav laba ideja, paldies kādam tur augšā, kurš to redzēja.
Ko tagad...
Tad jau redzēs.
Sēžu viena Antverpenē