Carpe · Diem

Es jūtos nožēlojami ikreiz, kad man nepietiek pacietības ar savu tēvu, ar savu vienīgo tik tuvo cilvēku (un vēl Priede), saprotiet, vecāku mīlestība ir beznosacījuma, tu kāp viņiem virsū un viņi vienalga tevi mīl. Ir 25 gadi, beidzot jāsāk normāli dzīvot, un ir jāsāk ar maksimāli tēti. Jā, ir grūti, jā, apstākļi ir neapskaužami - viņa vecums, mana nesagatavotība vēl tam, jā, par agru, tad vēl būšana otrā Eiropas galā, tad vēl tā vīriešiem tipiskā bezpalīdzība,
taču,
viņš man ir devis visu,
un arī man ir jādod vismaz daļa sevis. Vismaz.