Tātad man nemaz nevajag tik ļoti, lai mani mīlētu,
bet, lai MAN būtu kāds ko mīlēt, tas KĀDS, kura dēļ visu...
Tik tālu nu sarunā ar Anastasiju (ar kuru gan citu vēl manā vecumā tādu sarunu?) nonācām.
Un cik ļoti viņa uz āru, uz citiem, tik ļoti man patiesībā neinteresē. Tādam cilvēkam ir jābūt pedagogam, a man savukārt uzdevums savākties, lai ierakstītu Heart we will forget him* pie viņa studijā, un ar "ierakstīt" es domāju ierakstīt to, ko var nodziedāt, nevis sākt raudāt tā, ka ne skaņu pār lūpu un viss izčakarēts. :)
* pamēģiniet paši šitādu nodziedāt, ja telpā ir tas cilvēks, kuram to dziedāt...