Sirds sažņaudzas, kad atkal atgādina, kā vecāki cilvēki ir spiesti dzīvot Latvijā. Jūs varat teikt, ko gribat, bet es ļoti priecājos, ka piedzimu tieši tad, kad piedzimu, ar atvērtām robežām.
man ir ļoti žēl sava tēva. visu mūžu strādājis, un ne jau tur kā strādnieks, bet ar doktora grādu inženierzinātnēs, profesors.. pensijā 400 eiro un domā, kā galus savilkt kopā. man nevienu negribas nosodīt, taču es ļoti ceru uz faktu, ka daudziem jauniešiem, īpaši tiem, kuru profesijas ir ne-rentablas (kā man - mūzika) pietiek sajēgas, ka ir jāapsver tīšanās no turienes prom, cilvēka godam atbilstošas darba samaksa Rietumeiropā, ap/ieprecēšanās, pofig, kas, bet - lai ir līdzekļi palīdzēt, nodrošinot vismaz sakarīgas vecumdienas cilvēkam, kas strādājis un rūpējies par tevi visu mūžu, un vēl nez kādā veidā izdomājis, kā nodrošināt bērnam mācības tik dārgā valstī kā Nīderlande (šis fakts vispār ir nobela prēmijas vērts). tāpat arī sirds žņaudzas par visiem pensionāriem, kuri skaita kapeikas un braukā sabiedriskajos transportos, kamēr civilizēto valstu pilsoņi ceļo pa pasauli un caurām dienām kafejnīcās ar zelta aprocēm uz rokām pasūta šampanieti. tas viss, kas notiek mūsu Eiropas galā, nav normāli. ja jums liekas, ka ir, izbrauciet ārā un paskatieties. varam vainot 50 gadus Padomju Savienības vai 25 gadu absolūtas nespējas nodibināt sakarīgu valsti.
ja nav, tad nav. atsakos no jaunības ideāliem, kā arī negribu vairs bezsakarā turēties uz plika patriotisma vai tautasdziesmas, vai pie perspektīvas tādas kā pēc 50 skolotāja darbā Latvijā nostrādātiem gadiem pie sienas piekārta atzinības raksta par pašaizliedzīgu darbu valsts (?) celšanas labā.
mani tas viss vairāk neinteresē, vien tik, cik sažņaugtā sirds kalpo par skumju, bet milzum spēcīgu stimulu izveidot ko normālu no savas tā sauktās dzīves. mani interesē, kā palīdzēt savam tēvam, kā arī kā un kur audzināt savus bērnus sakarīgos apstākļos. katrs cilvēks ir pelnījis tieši to un ne kripatiņas mazāk.
Paldies par īsto laiku, kurā piedzimt, un viss ir atkarīgs tikai no tā, cik tu pats vēlēsies un darīsi.
Tikai uz priekšu.
man ir ļoti žēl sava tēva. visu mūžu strādājis, un ne jau tur kā strādnieks, bet ar doktora grādu inženierzinātnēs, profesors.. pensijā 400 eiro un domā, kā galus savilkt kopā. man nevienu negribas nosodīt, taču es ļoti ceru uz faktu, ka daudziem jauniešiem, īpaši tiem, kuru profesijas ir ne-rentablas (kā man - mūzika) pietiek sajēgas, ka ir jāapsver tīšanās no turienes prom, cilvēka godam atbilstošas darba samaksa Rietumeiropā, ap/ieprecēšanās, pofig, kas, bet - lai ir līdzekļi palīdzēt, nodrošinot vismaz sakarīgas vecumdienas cilvēkam, kas strādājis un rūpējies par tevi visu mūžu, un vēl nez kādā veidā izdomājis, kā nodrošināt bērnam mācības tik dārgā valstī kā Nīderlande (šis fakts vispār ir nobela prēmijas vērts). tāpat arī sirds žņaudzas par visiem pensionāriem, kuri skaita kapeikas un braukā sabiedriskajos transportos, kamēr civilizēto valstu pilsoņi ceļo pa pasauli un caurām dienām kafejnīcās ar zelta aprocēm uz rokām pasūta šampanieti. tas viss, kas notiek mūsu Eiropas galā, nav normāli. ja jums liekas, ka ir, izbrauciet ārā un paskatieties. varam vainot 50 gadus Padomju Savienības vai 25 gadu absolūtas nespējas nodibināt sakarīgu valsti.
ja nav, tad nav. atsakos no jaunības ideāliem, kā arī negribu vairs bezsakarā turēties uz plika patriotisma vai tautasdziesmas, vai pie perspektīvas tādas kā pēc 50 skolotāja darbā Latvijā nostrādātiem gadiem pie sienas piekārta atzinības raksta par pašaizliedzīgu darbu valsts (?) celšanas labā.
mani tas viss vairāk neinteresē, vien tik, cik sažņaugtā sirds kalpo par skumju, bet milzum spēcīgu stimulu izveidot ko normālu no savas tā sauktās dzīves. mani interesē, kā palīdzēt savam tēvam, kā arī kā un kur audzināt savus bērnus sakarīgos apstākļos. katrs cilvēks ir pelnījis tieši to un ne kripatiņas mazāk.
Paldies par īsto laiku, kurā piedzimt, un viss ir atkarīgs tikai no tā, cik tu pats vēlēsies un darīsi.
Tikai uz priekšu.