Esmu mājās. Ir stipra aizdoma, ka šis jēdziens ir tikai tad, kad tu pats tās sev kaut kur radi. Ir pagaisušas kaut kādas ilgas, protams, jā, pie Latvijas robežas ir neliels sentiments, taču principā, atgriežoties LV, biju vienīgā starp sajūsmā un atgriešanās priekā dzīvojošiem jauniešiem, kurai šķita, ka atgriešanās - tā ir lēna nāve un nosmakšana perspektīvu trūkumā. Mums ir vienas no zemākajām algām, vienas no augstākajām cenām, viena no smieklīgākajām ekonomikām, anormāls emigrantu skaits, tonnām ierēdņu, nav elementāras progresīvās nodokļu likmes..
Vai man turpināt?
Baigi, BAIGI to visu redz, it sevišķi, kad atkal esi pabijis ārpusē, civilizācijā, kur cilvēki dzīvo, ne izdzīvo.
Tas viss uz iepriekšējo mēnešu pārdomu fona ir kā ķirsītis kūkas virsotnē.
Pirms pāris gadiem izvēlējos būt LV, un arī man bija tikpat neviltots prieks un tikpat absurda cerība, kaut kāds absolūti iracionāls attaisnojums, ka - aii, nu viss tak būs labi.
Nu neliekas man tā vairs, NELIEKAS.
Šis brauciens bija ļoti vajadzīgs. Bet... tas neko neatvieglo, tikai kārtējo reizi visu to padarīšanu, ko sauc par "izlemt, ko darīt tālāk" atkal apgrūtina.
Reizēm šķiet, ka bez pūlēm varētu sabojāt attiecības ar 95% apkārtējo. Kāpēc? Tāpēc, ka aizvien stiprāka kļūst sajūta, ka cilvēki neredz, nedzird, neinteresējas. Redzesloka trūkums, neadekvātu emociju pārpilnība, vide, kurā nevis skatos uz apkārtējiem ar apbrīnu, augu un domāju "es ar tā kādreiz gribu", bet mazs pīļu dīķis ar kustību absolūta regresa virzienā, pie tam konkrētākā. Tas reizēm kļūst neizturami, jo videi, kurā atrodies, ir milzīga nozīme.
Vai man turpināt?
Baigi, BAIGI to visu redz, it sevišķi, kad atkal esi pabijis ārpusē, civilizācijā, kur cilvēki dzīvo, ne izdzīvo.
Tas viss uz iepriekšējo mēnešu pārdomu fona ir kā ķirsītis kūkas virsotnē.
Pirms pāris gadiem izvēlējos būt LV, un arī man bija tikpat neviltots prieks un tikpat absurda cerība, kaut kāds absolūti iracionāls attaisnojums, ka - aii, nu viss tak būs labi.
Nu neliekas man tā vairs, NELIEKAS.
Šis brauciens bija ļoti vajadzīgs. Bet... tas neko neatvieglo, tikai kārtējo reizi visu to padarīšanu, ko sauc par "izlemt, ko darīt tālāk" atkal apgrūtina.
Reizēm šķiet, ka bez pūlēm varētu sabojāt attiecības ar 95% apkārtējo. Kāpēc? Tāpēc, ka aizvien stiprāka kļūst sajūta, ka cilvēki neredz, nedzird, neinteresējas. Redzesloka trūkums, neadekvātu emociju pārpilnība, vide, kurā nevis skatos uz apkārtējiem ar apbrīnu, augu un domāju "es ar tā kādreiz gribu", bet mazs pīļu dīķis ar kustību absolūta regresa virzienā, pie tam konkrētākā. Tas reizēm kļūst neizturami, jo videi, kurā atrodies, ir milzīga nozīme.
Es NEVARU NEREDZĒT.
Vieglāk ir neredzēt, bet es tā vairs nevaru.