"Attapos pie viņa, klausoties lietū un Arvo Pertā. Citus vakarus arī Mālers, Šopēns, Rahmaņinovs, iemiedz pie Yiruma, no rīta Pērs Gints,
ai, beidziet, tā taču neizklausās pēc realitātes.
Vai tad šī jau nav tā laime, par ko pateicībā ik vakaru raudzīties uz debesīm?
Vai tad šī jau nav?"
ai, beidziet, tā taču neizklausās pēc realitātes.
Vai tad šī jau nav tā laime, par ko pateicībā ik vakaru raudzīties uz debesīm?
Vai tad šī jau nav?"
Bija. BIJA. Nu nafig vajadzēja visu sačakarēt.
Tās visskaudrākās asaras ir par paša stulbumu.